Istabas cilvēks

Rudens ir atdzesējis visas mājas sienas. Varbūt tāpēc es tik daudz guļu. Jo zem biezās putu segas ir vienīgā vieta, kur nesalst manas rokas. Varbūt šobrīd es izguļu nākotni, varbūt jau drīz man ne tuvu nebūs tik daudz laika nodoties netraucētai un ilgstošai zemsegu pasaulei, kā tas ir šobrīd.

Istabas cilvēkam pēcpusdienā acīs iespīd saule. Istabas cilvēks dzer daudz ūdens, tomēr neplaukst. Procesam traucē sintēzes neesamība ar citiem cilvēkiem, kuri arī ir savās istabās.

Istabas cilvēks bieži skatās savos atspulgos. Skatās acīs, vēro savu seju, matus, ķermeņa izliekumu. Ne spogulī, tas ir pārāk tiešs un atklāts. Cilvēks skatās izslēgta datora ekrānā un istabas logu atspulgos, kad ārā jau satumsis. Redz sevi tv atspulgā, kad telpā ir vairāk gaismas kā ekrānā. Bet ārā gaismas ir pavisam maz, šis ir pats tumšākais laiks. Grūtākais – no pēdējā lapas līdz pirmajam sniegam. Cilvēks pie tā pieradis, izdzīvojot jau vairāk nekā trīsdesmit gadu; tomēr nekad visu šo posmu nav nācies pavadīt istabā. 

Istabas cilvēkam ir pāris vēstuļu draugu. Viņi apmainās ar roku rakstītām un pastmarku palīdzību nosūtītām vēstulēm. Stāsta, kā jūtas, ko dara, ko atceras un kādu iztēlojas nākotni. Iztēlojas apskaušanos, glāžu saskandināšanu, ilgas sarunas un skatīšanos acīs. Šīs istabas cilvēks nekad neatceras, ko vēstulēs rakstījis – tās vienmēr ir vienreizējs darījums bez sevī paliekošām sekām – visas tiek aizsūtītas prom.

/no piezīmēm 13.10.2020.

Matīsa iela, decembris 2020

Piezīmes. Marts 2021.

Pirms dažām dienām galvaspilsētā bija ieradies Agris. Lai arī nesaņēmu tiešu uzaicinājumu satikties kādā parkā kaut uz pavisam īsu randiņu, zināju, ka Agris tādu labprāt vēlētos. Tā vietā, lai piedzīvotu sen nebijušu klātbūtni, rakstīju Agrim, ka ārā neesmu bijusi sen un vēl kādu laiku noteikti grasos to tā atstāt. Tur ir kaudzēm cilvēku un vēlas ziemas Rīgas nemīlīgums. Pat neredzu vairs nekā no tā poētisma, kas agrāk man vienmēr šķita dzīvs esam jebkurā pilsētas vietā, pulksteņa un gada laikā. Tagad es jūtos ielīmēta mājās kā daži no H.Murakami varoņiem un domāju reizē par pilnīgi visu un absolūti neko. Ziema stāv uz vietas tāpat kā mans laiks.

Es neprotu plānot radošo rakstīšanu. Es protu skatīties aiz loga un ar baudu klausīties, kā skan pildspalva uz papīra. No rītiem kārtīgi pasvīst viesistabā uz paklājiņa, lai ķermenis neaizmirst, kas ir lokanība un muskuļi. Gatavot ēst protu, bieži apnīkt, jo tagad tā ir ikdiena. Protu gribēt runāt par ļoti nozīmīgām un smagām tēmām, bet baidos iesākt. Ja man būtu jāizvēlas tikai viena tēma, es nevarētu izlemt starp to, kura pastāsta, ka ļaunums rodas no bērnībā piedzīvotas vardarbības, un to, kura salīdzinājumam noliek pretī dzīves pašu sākumu un tās beigas.

Teju katru dienu rakstu dienasgrāmatu. Ar roku – kladē. Ja kāds izgudrotu, kā ar roku rakstītais var pārtapt datorrakstā, jūs manu dienasgrāmatu varētu lasīt, kad vien ienāktu prātā. Bet, kamēr tas nav noticis, es, izskatās, ka turpināšu domāt kladē un šeit nonākšu tikai reta impulsa vadīta.

Man ir jāieraksta video apskats par grāmatu. Kad es reiz beigšu sevi izaicināt un piekrist piedāvājumiem, kuri ir pilnīgi pretēji manai būtībai? Dodiet man runāt kaut klausītāju pilnā zālē, bet tikai nelieciet to darīt vienai pašai istabā, skatoties telefona kamerā, apzinoties, ka to pēc tam kāds arī redzēs.

Cik gadus gara būs šī ziema? Par kādu smagumu gribi (bet varbūt baidies) rakstīt vai runāt tu?

Procesā: rudens

Nepamanīju, ar kuru dienu pēkšņi sešos no rīta bija palicis tumšs. Drošivien kaut kur pa vidu tam laikam, kad baudīju bezmodinātāju rītus un laimi, ka neviens un nekas mani nerausta. Šonakt pamodos trijos, viscauri sasvīdusi, ir murgi, kuri turpina atkārtoties gadu no gada, arī, kad šķietami iestājies miers. Vairs neaizmigu, līdz piecos vīram zvanīja modinātājs – viņš cēlās, ģērbās, devās uz garāžu pēc velosipēda un brauca uz Ķīšezeru iegrimt agrajā ezera dzestrumā. Atgriezies teica, ka šis nu bijis pēdējais rīts, vairs nebraukšot, ir rudens. Kamēr viņš bija prom, es domāju par to, ka gribētu neskaitīt laiku. Nezināt, cik rāda pulkstenis, nezināt, cik man gadu, neizjust laika un spiedienu un uzliktos zīmogus.

Šobrīd lasu Kristīnes Ulbergas Kariete uz Santjago. Pēc nakts, kad viņa ir dzirdējusi kādu tēvu dziedam saviem bērniem dziesmu, viņa raksta: “Mātes dziedājums iztrenkā bērna bailes, bet tēva dziesma nosprauž likteni”. Tēvs (vai vectēvi) manā ģimenē nekad nav bijuši dziedātāji, tomēr mammas šūpuļdziesmas pavisam skaidri dzīvo manā atmiņā. Divstāvu gultā, kuras otrajā stāvā gulēja vecākais brālis un blakus – mazuļa gulta, kurā bija jaunākais. Mammīte sēdēja uz manas gultas malas un klusiņām dziedāja Uzsniga sniedziņš balts. Atminos, ka miega vietā manā iztēlē uzbūrās baisa aina, es žēloju Pelnrušķīti, jo tagad viņai būs jābrauc uz pili. Uz kādu aukstu, drēgnu, svešu, milzīgu ēku, prom no savām mājām. Varbūt tieši tā dziesma manī uz mūžu radīja antipātijas pret princešu dzīvi un visu citu, par ko sapņoja mazas (un lielas) meitenes. Un reizēm es nevarēju aizmigt, šķita, ka dzirdu, kā bruņinieka zirgs aulekšo manā virzienā, lai vestu mani prom. Tomēr brāļu Ziemeļu dziesmu ne reizes nevarēšu vairs noklausījusies bez asarām acīs, brīži kopā ar mammu ir paši svētākie.

***

Esmu ievērojusi, ka šajā, Matīsa ielas dzīvoklī, nesaglabājas smaržas. Te nejūt stundām dedzinātu sveču aromātu, arī ēdiena gatavošanas smaržas pagaist gana drīz. Es nejūtu, ka dzīvoklis kādreiz smaržotu pēc mums pašiem. Tagad sēžu un domāju, kā par to jūtos, jo smaržu atmiņām ir liela nozīme. Nezinu, kailajās ķieģeļu sienās, augstajos griestos viss izkūp? Smaržas atgriež atmiņas, un tās reizēm vajadzīgas, lai sasildītos.

Brīvdienas, kuras pavadītas mazpilsētā, liek velēties nekad vairs neatgriezties Rīgas mūros.

Septembris bez distances

Astotā septembra pēcpusdiena bija pilna lietus. Mēs riņķojām ap Ojāra Vācieša muzeju, meklējot vietu, kur novietot auto. Braucot otro apli lietus nedaudz mitējās un mēs nospriedām, ka ar vienu lietussargu diezgan droši varētu tik līdz muzeja durvīm. Mazā nometņu iela izrādījās laipna mūsu Volvo pagaidu uzņemšanai, kamēr lietus no jauna pieņēmās spēkā. Galu galā, pēc aptuveni piecu minūšu ilga gājiena es nonācu muzejā ar pilnībā izmirkušu labo plecu un līdz ceļiem peļķu nošķaidītām kājām.

Garderobē mūs sagaidīja Agris, Anna un Justīne. Mēnešiem ilgi nebijām viņus satikuši, ne reizes, kopš šaipus Annas ķermenim ir ieradusies Justīne. Kundze, muzeja vadītāja, redzot mūs visus apskaujamies, teica, ka pēc šādas bučošanās tagad visiem zālē būšot jāsēž kopā. Vēlāk, kad viņa to bija atgādinājusi vairākas reizes un pat tādēļ iekārtojusi mums krēslu stūrīti pašās zāles beigās, viņa to turpināja atkārtot arī citiem apmeklētajiem. Ievērojiet distanci, kundze nepagurusi teica, kaut muzeja zāle distancēm ir krietni par mazu un viņa pati, stumdīdamās, visiem ļaudīm bija pienākusi krietni par tuvu. Bet mēs sēdējām, parunājāmies, paklausījāmies dzeju un, kad izgājām ārā no muzeja, vairs nelija.
Tajā vakarā pirmo reizi ar roku aiz sava vārda uzrakstīju “Zvirbule”, reģistrējoties muzeja apmeklētāju sarakstā.

Dzirnavu iela, Rīga

No interjera dizaina studijām augstskolā atceros, ka cilvēks ir fizioloģiski iekārtots tā, lai viņa skatiens vienmēr vērstos gaismas un kustības virzienā.

Šobrīd es mācos ļaut sev beigt dzīties un nežēlot sevi. Ļaut sev darīt to, kas man jādara pēc savas būtības, pretēji tam, kas pamatā ļauj nopelnīt naudu un grauj mani kopā. Mācos atgūt pašpārliecinātību, savu ritmu, tikt galā ar bailēm un kompleksiem.

Mans darbs ir darīt to, ko es jūtu darām. Darām to, kas manis pašas acīs rada jēgu manai būšanai šai pasaulē.

Jūtu, kā ar katru gadu kļūstu tuvāka savai ģimenei. Sāku aptvert lietas, kuras līdz šim nebiju sapratusi. Dusmas iegūst loģisku veidolu, lai arī sāpes par aizgājušo pēdējo gadu dzīves smagumu nav dzēšamas. Lasu uz nieka divām A4 lapām uzmesto vecmāmiņas dzīves gājumu un sāpīgi aptveru, ka līdz šim manī bija tukšums šīs informācija vietā. Pāris sarunu attālumā reiz bijusi nozīmīgā, apbrīnojamā ģimenes vēsture, no abu vecāku dzimtām. Nu ir jāiztiek ar šīm pāris lapām, kuras pasaka tikai pašu minimumu, kaut citkārt tas būtu kārtīga romāna apjoms. Kas ir veidojis emocionālo distanci starp ģimenēm un paaudzēm? Viena vienīga vēlēšanās – kaut mēs prastu sarunāties. Ne tikai sazināties, bet runāt.

14.augusts ’20

Iemiegot es rakstu. Scenārijus, stāstus, epizodes. Tumsā, ar aizvērtām acīm un spilvenu zem galvas. Uz robežas starp nomodu un miegu gluži kā atveras kāds vārdu un sajūtu portāls — manis “rakstītās” rindiņas slīd gar acīm un turpinās, un atkārtojas – lai atmiņa tās saglabātu. Šķiet, ka prāts šādi apiet visas tās domas, kas citādi neļautu gulēt un kas reiz bija spilgta depresijas pazīme — iemesls, kāpēc ik vakaru baidījos no gulētiešanas. Kāpēc es darīju tā, ne citādi; kāpēc es to vispār neizdarīju; man kaut ko noteikti vajadzētu izdarīt rīt, bet vai es to spēšu; kāpēc viņam sāp; cik smagi ir tas, cik ļoti sāpēja viņai; ko es varēju darīt citādāk, lai viņiem nesāpētu; vai rīt manai dzīvei beidzot būs kāda nozīme utt.

Tagad, kad depresija nestāv man blakus nepārtrauktā ikdienā, es galvā pirms miega rakstu — un ceru to visu no rīta atcerēties, lai nodrukātu, tomēr tas gandrīz ne reizi vēl nav noticis.

Ir augusta vidus un vasara iet uz beigām. Es domāju, vai mēs šeit, mērenajos platuma grādos dzīvojot, esam pieraduši, ka katram gadalaikam tiek piedēvēts konkrēts noskaņojums un sajūtas? Atceros, ka, karstā jūnija dienā lasot Repšes “Skices”, kur viņa atsaucās uz Ābeles “Sniega laika piezīmēm”, es sāku domāt — kāpēc viskarstākajās vasarās mēs atceramies par visdziļākajām ziemām? Un tās top romantizētas. Cepures līdz acīm, šalles līdz mutēm, kājās lieli zābaki un brienam. Gurkst, gurkst, gurkst. Iedomājoties dziļo sniegu, atmiņa visbiežāk mani aizmet atpakaļ uz ziemām omes laukos — ar brāļiem uz lielā lauka — cepures pāri sejām un galvas iekšā kupenās. Uz ceļiem sakaltušas sniega bumbas un skrienam iekšā, lai drēbes žāvētu pie krāsns mūrīša un pašiem silta zupa uz virtuves galda. Tad komiksi un spēles uz viesistabas grīdas. Skaisti atmiņu fragmenti no bērnības ir tikpat nozīmīgi kā katrā gadalaikā no sirds atdoties tām sajūtām, kas tam piedien.

Matīsa iela, rīta saule guļamistabā

Mazās vasaras elpošana

Trešdienas diena, pusdienlaiks, sēžu pie sava rakstāmgalda, uz tā salikusi rokas un neko nedaru. Attiecīgajos apstākļos es lieliski protu neko nedarīt — sēdēt, staigāt, vērot sienas, priekšmetus, to, kā aiz loga garām slīd mākoņi, elpo citas dzīvas būtnes un es pati, kā vējā kustas koku lapas, un nejust laiku.

Nākamceturtdien būs apaļi četri mēneši kopš mana pēdēja bloga ieraksta. Nākamceturtdien būs vēl kas, bet par to varbūt citreiz. Ir atvaļinājums, tāpēc varu te tā atļauties sēdēt un vērot sevi. Lai arī daudz lietu darāmas, es tik ļoti ļoti ilgojos pēc izkļūšanas no nepārtrauktā cikla, kas paredz agro skriešanu uz darbu un pārgurumu vakaros. Gribu vienkārši sēdēt ar pirkstiem uz klaviatūras taustiņiem. Gribu vienkārši lasīt, lasīt un lasīt — esmu sajūsmā par to sajūtu, par to milzīgo informācijas apjomu, ko tādējādi varu sevī uzņemt. Vakaros, pēc darba, es it kā varētu rakstīt. Tomēr tam vajadzīga absolūta vienatne. Tās man nav. Stundām un dienām būt tikai ar sevi, un tad noķert brīdi, kad no smadzenēm uz pirkstgaliem sāk gāzties ārā tas, ko vēlos pastāstīt citiem.

Vai mazā vasara (ar nedaudz mazajām vasaras piezīmēm, kuras ir tapušas, bet nepublicētas) šādi arī būs aizgājusi? Gandrīz nemanīta, beigusies, kamēr vēl gaidu tās sākumu?3DLUTmobile_20200619_225101.jpeg

Mazās pandēmijas piezīmes V

Nē, nekas nemainās. Jā, dažbrīd šķiet, ka paliek arvien garlaicīgāk. Es pat nezinu, ko teikt, bet gribu pateikt. Jārokas kaut kur iekšā, jo prāts, par spīti ierobežotajam telpu un cilvēku lokam, neapstājas. Es reizēm iedomājos, kas notiktu ar manu iekšējo pasauli tad, ja es šajā laikā dzīvotu viena. Cik daudz vairāk sevis varētu atrast?

Uz mana galda stāv “Mēris”. Izdzerta piparmētru tēja tukšas krūzes veidolā un pusdzerta ūdens glāze. Ir pirmdienas vakars, tuvojas vienpadsmit. Aiz loga tumsa, pa atvērto logu iekšā nāk gaiss un ielas trokšņi. Satiksme uz Lāčplēša ielas, šķiet, neapstātos nekādos apstākļos. Bet mēs sapņojam aiz loga dzirdēt vien putnus un vēju. Un varbūt kādu traktoru retu reizi.

3DLUTmobile_20200419_211615pop

Turpināt lasīt

Mazās pandēmijas piezīmes IV

Ik pa laikam aizbraucu uz darbu. Tur visi strādā kā parasti un bariņā aiziet paēst pusdienas nelielajā virtuvē. Kāds stāsta, kāpēc netic vīrusa eksistencei. Es paveicu savas lietas un cenšos izvairīties no kolēģiem.

Kad darbs beidzies, K. man atbrauc pakaļ. Citu dienu braucu ar velo, bet vairs nekad ar sabiedrisko transportu. Braucam pa taisno mājās, dzeram tēju, neko prātīgu nedarām, pasūtām ēdienu vai pagatavojam paši. Vienu vakaru iepriecināja Satori lasījumi onlainā. Rakstnieki un tulkotāji, sapucējušies katrs savās mājās, ielējuši pa vīna glāzei, un lasa. Šķiet, tā man pat patīk labāk, nekā apmeklēt klātienes pasākumus. Klausoties sāku domāt par dienasgrāmatām. Kāpēc tik pievilcīgas mums ir citu pasaules?

Turpināt lasīt

Mazās pandēmijas piezīmes III

Labi, pietiks par sapņiem. Visapkārt ir spilgta realitāte, kura ļoti pamazām, bet sūta mūs iekšā kaut kādā garlaicības/izmisuma bezdibenī. Pandēmijas ierobežojumi kļūst arvien stingrāki. Tā, piemēram, tika pieņemts lēmums, kas liegs pastaigāties/uzturēties kopā ne vairāk kā diviem cilvēkiem vai ģimenei. Jebkur – uz ielas, veikalos, kafejnīcās, darba vietās un arī mājās.

Šķiet, ka vajadzēja šo pieņemt jau agrāk, tomēr netika paredzēs, ka ļoti lielam cilvēku skaitam pietrūkst saprāta apzināties, ka sociālā distancēšanās nozīmē, piemēram, nebraukt baros un masveidā atpūsties pie dabas.

Rīti joprojām ir nemainīgi agri, neatkarībā no tā, vai vajadzētu celties, vai ne. Katru dienu mostamies ne vēlāk par septiņiem un pamazām sākam rosīties. Sestdienas rītā atvēru acis 6:22, un, kad pēc nepilnas stundas sēdēju uz palodzes, dzerot tēju un gribot saldas brokastis, mēs ar K. acumirklī pieņēmām lēmumu saģērbties, kāpt Volvo, pa ceļam paķert saldumus un šaut iekšā kādā purvā vai mežā. Ap astoņiem, ar benzīntanka kafijām (kurām katru krūzīti izsniedz pārdevēja cimdos) rokās, atstājām auto stāvlaukumā pie Cenas tīreļa un devāmies tajā iekšā.

3DLUTmobile_20200328_135117oo Turpināt lasīt

Mazās pandēmijas piezīmes II

Tēju rīti. Rīti vispār vismīļākie. Klusums, mošanās, iesākums. Nesteidzība un pilnīgs miers. Tas ir tas, ko izbaudu visvairāk, katru agru rītu, vien pusstundu pēc pamošanās, neskrienot uz darbu pilsētas otrā galā.

Pastkartītes. Ja agrāk tās rakstīju ar konkrētu ideju par saturu, tad tagad pastkartes ir tīra mīlestības sūtīšana. Iesāku rakstīt, nezinot, kā pabeigšu, bet ar skaidrību, ka tieši tagad, kad nedrīkst, ļoti, ļoti gribas satikt savus cilvēkus un vienkārši apskaut viņus. Nodot siltumu caur pieskārieniem un skatieniem. Pabūt blakus, parunāt vienkārši par to, kā mēs katrs jūtamies.

Ceturtdien es nepaliku mājās. Darbā tika apstiprāts pirms nedēļas paredzētais projekts, tādēļ, pirmo reizi šogad, devos uz darbu ar velo. Kolēģes nebiju redzējusi aptuveni divas nedēļas, un viņas, kā parasti, čupojās, galvas kopā sabāzušas. Kas tā tāda – divu metru distance? Labi, ka mani pienākumi ļāva palikt drošā attālumā no visām dāmām, tomēr vakars mājās atnāca ar nedaudz paaugstinātu temperatūru un minimālu klepu. Bet es griezu rasolu, kurš pa dienu manā prātā ienāca tik uzstājīgi, ka visi pārējie ēdieni palika kaut kur tālu prom plašumā*.

Turpināt lasīt