Puika

Atceros kādu atgadījumu no bērnības.

Es mācījos sākumskolā, mans mazais brālis – bērnudārzā. Kādu ziemas dienu viņu atvest mājās – pavadīt no dārziņa bija mans pienākums. Atceros, ka man kājās bija nošļukusi, novalkāti zābaciņi un es pati tajā laikā biju ļoti ļoti kautrīga un bieži klusēju, kad bija jārunā. Mēs devāmies mājās, roku pie rokas, ceļš varēja būt 10 – 15 minūšu garš. Neatceros kā, bet mūsu ceļā uzradās kāds puika – zināju, ka viņš mācās manā skolā un klasi zemāk par mani. Negaidot šis puika (man toreiz par lielām šausmām) saka mūs pazemot. Neatceros, vai viņš aiztika mazo brāli, bet mani zābaciņi tika spārdīti un es pati – visādi apsaukāta. Turot brāli pie rokas, neapstājoties turpināju iet, bet puika nāca aiz muguras un turpināja savu slikto vārdu gūzmu izlikt pār mums. Ejot cerēju, ka viņš pārtrauks un, ka vecāki man nopirkt jaunus, labus zābaciņus, lai mani vairs nebūtu par ko apsaukāt..

Mājās aizejot, izstāstīju mūsu mājupceļu mammai – viņa bija skolotāja skolā, kurā mācījos. Zināju, kurā klasē šis puika mācās un nākamajā dienā kopā ar mammu ieradāmies šajā klasē, un man bija jānorāda uz viņu, kurš bija pāridarītājs. Tolaik man bija bail no tās klases audzinātājas – viņa bija stingra, barga,vizuāli nepievilcīga un šķita, ka vienmēr ir dusmīga, bērna prātā – vienas šausmas. Tad nu es norādīju uz puiku un tālāko vairs atceros tikai ļoti miglaini.. viņš noteikti tika rāts, sodīts, pazemots.. tieši viss tas pats, kas, drošivien, ar viņu notiek mājās katru dienu, kam par iemeslu bija šāda viņa uzvedība.

Man nesaprotams ir tas, kādēļ to nesaprata pieaugušie – to, ka šis bērns tāds ir gluži vienkārši tādēļ, ka citu pasauli apkārt nav redzējis. Viņš, esmu droša, nebija redzējis un līdz ar to viņam nebija iespēja saprast tādas vienkāršas parādības kā laipnība, sirsnība, kur nu vēl mīlestība. Skola bija tā vieta, kur viņam, patveroties no ģimenes būtu bijusi iespēja to ieraudzīt, izjust, bet skolotāji ar savu attieksmi to visu nogalināja nemaz nedzimušu.

Pēdēja laikā arvien biežāk atceros šo atgadījumu un tās ir reizes, kad iedomājos, ka gribētu reiz kļūt par skolotāju. Tieši tāpēc, lai dāvātu dzīves gudrību un sirsnību bērniem, kuriem nav citas vietas, kur to meklēt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s