Ved mani mājās

Es gribu Tevi mīlēt un es gribu Tevi nemīlēt. Es iztēlojos tādu nepārtrauktu cīņu, kad dienas ir naktis un naktis ir dienas. Kad mēs dzīvojamies kaili un dzeram tīru šņabi, kad mēs virtuvē smēķējam un, kad viens no mums reizēm pamet otru, aizejot savās ikdienas gaitās. Es iztēlojos tādu absolūto neprātību, kurā abi esam iemetušies iekšā un, lai arī cik ļoti tā būtu degradējoša, izkāpt no tās itin nemaz negribam, jo tā tik ļoti mūs piepilda. Un tā šķiet kā dzīve, tieši tāda, kādai tai jābūt – pavisam dabiski, pavisam vienkārši un nedaudz sāpīgi. Es iztēlojos savandītus palagus un spilvenus, kas jau ilgāku laiku neatrodas tiem paredzātajā vietā. Es iztēlojos, ka tie brīži, kad saldi nolūztam viens otra skavās, ir pilnīgi ārpasaulīgi, un, kad rīts mums atnes nojausmu par reālo pasauli, mēs aizejam uz veikalu pēc vīna un skatāmies kādu izcili labu filmu, lai pazustu citā realitātē, kura eksistē tikai mums diviem. Reizēm pienāk kāds vakars, kad mēs izejam sabiedrībā. Varbūt mēs cītīgi nomazgājamies, bet varbūt tieši otrādi – paliekam tādi smaržojoši viens pēc otra un seksa piegānītajiem palagiem. Es cītīgi sapucēju savus matus un seju, Tu – piemeklē ērtākās kedas, un mēs dodamies. Lai arī vakars mūs aizved dažādās kompānijās, mēs pavadām laiku katrs atrodot jautrību citā bāra stūrī, tomēr ir tas viens brīdis, kad es ieraugu Tevi, pietuvojos un viss, ko Tu man saki, silti skatoties ar savām apreibušajām acīm manās ir – ”Lūdzu, ved mani majās”.

Spoguļi

Nekad nebūt pārliecinātai par savu mīlestību – tas ir tas, ko es gribētu mainīt. Nekad – ilgtermiņā. Īsos periodos esmu bijusi pat pašpārliecināta. Vai es otrā cilvēkā meklēju savas kļūdas? Savas nepaveiktās lietas un nepabeigtās, pat neiesāktās, cīņas? Vai es veidoju tos spoguļus, par kuriem runā Andra Manfelde? –
“Esmu sapratusi, ka otrs ir kā spogulis. Tu dzīvo viens un esi tāds diezgan labs cilvēks, tāds… visumā jauks. Un tad tu satiec otru, kura rīcība kā indikators tevi izprovocē, izrauj ikdienas virspusē tavus “jaukos” dziļumus un… tavs mierīgais spoguļāttēls izrādās māns. Tad jūs divi dzīvojat un no šiem “spoguļiem sadauzītiem” mēģināt radīt vienu seju – dubultportretu. Ja otrs cilveks būtu tikai partneris, tas būtu tik maz, tas būtu tik garlaicīgi! Es domāju, ka otrs ir kā atbilde, jo cilvēka galvenais uzdevums ir atrast sevi.” (Lilit 09.2014.)
Esmu reizēm domājusi par šiem spoguļiem. Mēs diezgan ātri pieņemam viens otra seju. Neapzināti, protams. Bet es par to domāju brīžos, kad manī ir dusmas, kad otrā cilvēkā redzu tos trūkumus, kas vienmēr ēduši no iekšpuses mani pašu. Es skaidri apzinos, cik bieži runāju, bet cik reti daru. Runāšana šeit apzīme vairāk tos nerealizētos sapņus. Cerība, ka es darīšu daudz labu lietu, reizēm tās pat tiek iesāktas, bet pavisam retu reizi nopietni turpinātas un vēl retāku – pabeigtas. Tā kā esmu izlēmusi dzīvot viegli, ļaujoties laika gaitai un notikumu plūsmai, es sevi neēdu par lietam, kuras izdaru vai neizdaru. Cenšos sevi pārliecināt, ka viss nāks pats no sevis, liktenis man visu pasniegs uz paplātes (kas, protams, ir pilnīgas muļķības), tādēļ iespringšanai un, līdz ar to, nervu bojāšanai nav jēgas. Un, lūk, ņemot vēra to, ka sev to piedodu, otram cilvēkam es to piedot negribu. Viņš ir tas mans reālais atspulgs, kuram es bez žēlastības saku to, ko sev nevaru saņemties pateikt, tas, pret kuru es sevī varu turēt aizvainojumu, pret kuru klusēt un iekšēji izlemt, ka šis civlēks man blakus nav vajadzīgs, jo nedara to, ko patiesība vēlos es pati. Šī ir ļoti svarīga cīņa ar sevi. Un tai manai daļai, kas vēlas audzināt pašpietiekamus, gudrus un spējīgus bērnus, no tā noteikti ir jātiek vaļā, jo, tieši tāpat, mani mīnusi var atspoguļoties manos bērnos.

Fragments

Kas notiek ar manu galvu?
Tīrās šausmas.
Tur kāds ir iemitinājies. Viņš nav ne ļauns, ne labs, bet viņš spiež no manis āra sulu. Sāļu sulu. Viņš grib zināt visu, kas notiek, viņš grib saprast, kāpēc es daru tā un ne citādi, viņš par visām varītem ir gatavs to noskaidrot. Viņš cīnās, viņš lien dziļāk, jau cauri smadzeņu šūnām ticis, nu sāk ceļot pa orgāniem. Viņam interesē, kā es jūtos ik pēc katra mazā trieciena un viņš zina, ka man vajag pārdzīvot un izsāpēt. Es to nezināju, bet viņš to māca. Viņš man neļauj gulēt, kad vajadzētu, bet, kad apstākļi nav īsti piemēroti, viņš miegu sūta man virsū. Viņš, acīmredzot (ai, nē, es viņu neredzu gan) ir izlēmis, ka šis būs tas īstais laiks, lai es sevi iepazītu tik, cik sen jau vajadzēja. Vai varbūt nevajadzēja. Es zinu, ka viņs to zina. Kad un ko vajag.
Lai arī cik viņu ir bijis un būs šajā grāmatā, tieši šis varētu būt visvairāk Viņš. Tas īstais un liktenīgais.