23. novembris ’14

Šorīt pamodos kā uz citas, pavisam slimas planētas. Biju nogulējusi visus (2-3 modinātajus dažādos laikos), ļoti daudz sapņoju, biju pamodusies arī neilgu brīdi pirms pulksten sešiem, jo ķermenis, loģiski, signalizēja: “Vai tad šodien uz darbu neiesi?” un es arī kādu brītiņu satraukti domāju – vai šodien tiešām ir svētdiena? Es tiešām neesmu neko sajaukusi? Un iegrimu atkal dziļā, slimā miegā.. Redzēju daudz savādu sapņu, vairākas reizes modos, gan jūtot Pandas aktīvo klātbūtni, gan vienkārši tādēļ, ka zvanīja kārtējais modinātājs. Tos, kaut kādā veidā sataustot telefonu, izslēdzu un ieritinājos vēl dziļāk spilvenos un segās.

Kad manas acis ap pulksten desmitiem beidzot bija kādu laiku jau pietiekami atvērušās, saliekot kopā savu pārgurušo ķermeni, saņēmos izlīst no gultas, aiziet uz tualeti, uzlikt vārīties ūdeni tējai un ielikt veļasmašīnā mazgāties pa nedēļu netīras sadarītas drēbes. Ieslēdzu un pēc pāris mirkļiem izslēdzu tv, lai pārliecinātos ka viss, ko šorīt gribēju tajā redzēt, jau ir beidzies, un slēdzu iekšā datoru, lai tur paskatītos uz Lindu – kā viņa gatavo. Tur pat arī twiteris un feisbuks ar dažādiem jaunumiem, un jau pēc pirmās zaļās tējas krūzes jutos krietni labāk.
Nu tūliņ tukšošu jau trešo krūzi, kam pa vidu bija pāris karotes jogurta un viens banāns, un jūtos jau tik labi, ka diena var beidzot sākties. Kaut pamazām.. šodien lielu dienu nemaz nevajag. Vajag daudz omulības, nedaudz svaiga gaisa un daudz tējas. Un daudz rakstīt un lasīt.

Atceros, ka Tenim reiz teicu, ka “labsirdība izglābs pasauli”, smaidu, un viņs atbildēja – “un zaļā tēja arī”. To viņš ir ierakstījis arī man dāvinātajā Murakami gramatā “Dejo dejo dejo”.

Atceros, ka esmu rakstījusi un citādi cepusies par cilvēkiem, kuri nav pašpietiekami. Par cilvēkiem, kuri nespēj vienatnē ar sevi atrast harmoniju un justies pilnvērtīgi. Nu tad tā.. es sapratu, ka tā biju es pati. Cepties par saviem mīnusiem citu virzienā.. izrādās, ka to esmu darījusi krietni bieži. Ir patīkami, ka nu beidzot es sāku to apzināties. Divdesmit astoņu gadu vecumā. Man šķiet, ka pēdējā laikā es vispār daudz ko sāku apzināties. Izspriest. Iespējams, tieši tapēc, ka esmu sākusi to visu rakstīt. Tas ir ļoti labi.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s