Saturs

Es nekad neesmu bijusi piesaistāma ar naudu vai varu, vai ietekmi, vai ko tamlīdzīgu. To vislabāk zina mana mamma, jo viņa vienmēr pārdzīvoja, kad noraidīju kartējo uzmanības apliecinājumu no kāda vīrieša, kuram pieder kas no tā visa.

Es cenšos mācīties no savu vecāku kļūdām un īpaši rūpīgi izvēlos cilvēku, ar kuru būt kopā, it īpaši jau tagad, kad būtu laiks nomierināties, piezemēties un palikt kopā ar kādu uz visām atlikušajām dienām. Paralēli saprātam man vienmēr ir vajadzējis just. Pilnīgi noteikti. Agrāk es pieļāvu kļūdas, kad beidzot just turpināju uzturēt to, kur nekā vairs nebija.

Saturs nevis forma.

Es reizēm brīnos, kādēļ citos cilvēkos nav tik daudz mīlestības kā manī. Kur es viņu gūstu un kur citi negūst? Es varu bezgalīgi mīlēt savu vīrieti, savus draugus, savu un visus pārejos kaķus. Es varu mīlēt mazos, skaistos mirkļus, dabu un visu to, par ko esmu pateicīga – visu, ko varu redzēt un just. Vasaru agros rītus, vēlos iereibušos festivālu vakarus, dziļo balto ziemu Rīgas centrā…

8. janvāris ’15

Pēdējās dienas es pastiprināti domāju par sapņiem. Un te pēkšņi arī Agris man par tiem atraksta. Un es atkal prātoju – cik ļoti tie kaut ko nozīmē. Kur mūsu zemapziņa ceļo un ko viņa grib mums pateikt. Kas patiesībā notiek tai paralēlajā astrālajā pasaulē, kas paradās mums esot miegā.

Es pāris dienas pirms jaunā gada iestāšanās sapņoju par Renāru – savu draugu, kurš tiek izvilkt no ūdens ziemā un tiek izglābts. Dažas dienas pēc jaunā gada iestāšanās kāds cits Renārs aukstajos ūdeņos pazūd un pēc vairākām diennaktīm saspringtas, vairāku simtu cilvēku viņa meklēšanas, tiek vietējā iedzīvotāja atrasts. Tikai, diemžēl, atšķirībā no mana sapņa, viņs vairs nebija atdzīvināms.. un es milzīgā empātijā un skumjās noliecu savu galvu. To visu cilvēku, kas viņu meklēja, likteņa un netaisnības priekšā. Kaut kas šeit ļoti nav kārtība uz šīs pasaules. Kaut gan varbūt zemapziņa jau sen visu zina un laicīgi mūs mēģina brīdināt. Es nezinu. Es tikai prātoju un minu.

Netaisnīgākais ir tas, ka no šejienes aiziet jauni, labi, gudri cilvēki, bet paliek papilnam idiotu, debiliķu un nejēgu (man pat gribas teikt – bezjēgu). Un tad es eju pa ielu un redzu tādus, lasu ziņās par viņiem un iedomājos – kādēļ gan šo pretīgo alkoholiķu sugu nevarētu izsūtīt vai iznīcināt. Ja viņi vārītos savā sulā, tad tas būtu kas viens un atstājams vienaldzīgs, tomēr viņi bojā it visu sev apkārt esošo būtņu dzīvošanu. Un, pats trakākais, ka viņiem pieder spēja vairoties, un tieši tādēļ šie šausmīgie stāsti kļūst bezgalīgi.

30. decembris ’14. Pēcpusdiena, sapnis un Renārs.

Tie mazie, skaistie mirkļi. Tos apzināties, ieraudzīt.
Mājās miers un klusums. Esmu pārnākusi no darba. Lielajā krūze uzlējusi tēju un ieritinājusies gultā ar mammas dāvināto “Jelgava “94”. Pandiņa maziem, viegliem solīšiem pārvietojas no grīdas uz gultu, tad uz galdu, aposta tur degošo sveci (tādējādi radot jaunus “ilgviļņus” savās uzacīs), uzkāpj uz palodzes aiz aizkariem. Es to visu vēroju, dzirdot vien gaismas slēdža sanoņu un pulksteņa tikšķus. Silti.

Nedaudz palasījusi grāmatu, es pagriezu uz augšu sienas lampu, kas spīdēja virs manis, noliku galvu uz spilvena, līdz zodam uzvilku Rudītes un Aivara dāvināto rozā segu, un aizmigu.

Kad pamostos, esmu nobijusies, man trīc rokas un dauzās sirds. Ceļos un dodos pagatavot tēju, un acu priekšā pavisam skaidri redzu Renāra seju.

Bija tieši tik sniegota ziema kā šobrīd – balta, bieza kārtiņa, un sals – tikai nedaudz. Es bridu pa šo sniegu kautkur, kur apkārt nebija nevienas mājas, vien plaši apsniguši lauki un turpat arī aizsalis ezers. Tieši pirms manis gāja kāds vīrs. Es viņu kaut kur biju redzējusi – iespējams augstskolā, kurā mācījos – ja viņš nebija pasniedzējs, tad kāda cita darba darītājs tur. Cilvēku sejas es atceros labi, tāpat ari šo.
Lejā uz ezeru gaja neliels slīpums. Biju jau pašā pakājē, līdz apjautu, ka zem sniega, kurš bija apsnidzis apledojušo ezeru, notiek kustība. Skaņa bija tāda, ka kāds dauzītu šo ledu no apakšas. Es pataustīju ar kāju un sapratu, ka ledus zem sniega kārtas ir ielūzis un tur apakšā ir cilvēks. Sajūta bija ļoti baisa, jo mans empātijas līmenis ir ļoti augsts un es sajutu tās šausmas, ko var piedzīvot cilvēks tur apakšā. Tai pašā brīdī sāku par to skaļā, izmisušā balsī ziņot uz ledus sēdošajiem vīriem un pati guļus atmuguriski rāpties augšā pa kalnu, lai netīšam neielūztu arī pati.
Kad biju tikusi drošā augtumā, vīri bija nezin kur sadabūjuši kartona kasti cilvēka augumā – tādu kā zārku zemām malām un iecēla tur izglābto. Es vēroju šo procesu un šausmās sarāvās mana sirds, kad redzēju šai kartona kaste ielikot manu draugu Renāru Rapu. Vīri, šķiet, turpināja glābšanas darbus, jo izrādījās, ka zem ledus ir vairāki cilvēki..
Man, ieraugot savu draugu, absolūti izmirkušu un pilnu ar ūdeni, visa apkārtejā pasaule pazuda un nekas cits vairs neinteresēja, es metos viņam klāt, saķeru aiz pleciem, ar kājām pieturot pārējo augumu un gāzu viņu apkārt, lai dabūtu āra lieko ūdeni, ko viņa rīkle, elpceļi un, iespējams, arī plaušas bija sarijušies. Gāzu viņu apkārt, gāzu atpakaļ un vilku augstāk kalnā. Tur vēlreiz, spēcigi turot viņa augumu, jo vienbrīd viņš gandrīz izslīdēja, gāzu apkārt vēlreiz, lai iztek viss ūdens un sapratu, ka man būs jāķeras klāt pie glābšanas līdzekļa, ko esmu redzējusi darām tikai filmās – Renārs joprojām neelpoja.
Es aizspiedu viņa degunu, liku kāt savu muti viņējai un veicu elpošanas imitāciju trīs reizes, līdz sajutu vieglu viņa smaidu, izdzirdēju dažus klusus vārdus un vieglus smieklus. Mans draugs bija dzīvs.

Vēlāk izrādījās, ka ezerā, zem ledus, bez Renāra bija iesprostoti vel divi vīrieši – viens no tiem – vīrs, kuru zināju – diemžēl tur apakšā arī bija palicis, neizglābts.