30. decembris ’14. Pēcpusdiena, sapnis un Renārs.

Tie mazie, skaistie mirkļi. Tos apzināties, ieraudzīt.
Mājās miers un klusums. Esmu pārnākusi no darba. Lielajā krūze uzlējusi tēju un ieritinājusies gultā ar mammas dāvināto “Jelgava “94”. Pandiņa maziem, viegliem solīšiem pārvietojas no grīdas uz gultu, tad uz galdu, aposta tur degošo sveci (tādējādi radot jaunus “ilgviļņus” savās uzacīs), uzkāpj uz palodzes aiz aizkariem. Es to visu vēroju, dzirdot vien gaismas slēdža sanoņu un pulksteņa tikšķus. Silti.

Nedaudz palasījusi grāmatu, es pagriezu uz augšu sienas lampu, kas spīdēja virs manis, noliku galvu uz spilvena, līdz zodam uzvilku Rudītes un Aivara dāvināto rozā segu, un aizmigu.

Kad pamostos, esmu nobijusies, man trīc rokas un dauzās sirds. Ceļos un dodos pagatavot tēju, un acu priekšā pavisam skaidri redzu Renāra seju.

Bija tieši tik sniegota ziema kā šobrīd – balta, bieza kārtiņa, un sals – tikai nedaudz. Es bridu pa šo sniegu kautkur, kur apkārt nebija nevienas mājas, vien plaši apsniguši lauki un turpat arī aizsalis ezers. Tieši pirms manis gāja kāds vīrs. Es viņu kaut kur biju redzējusi – iespējams augstskolā, kurā mācījos – ja viņš nebija pasniedzējs, tad kāda cita darba darītājs tur. Cilvēku sejas es atceros labi, tāpat ari šo.
Lejā uz ezeru gaja neliels slīpums. Biju jau pašā pakājē, līdz apjautu, ka zem sniega, kurš bija apsnidzis apledojušo ezeru, notiek kustība. Skaņa bija tāda, ka kāds dauzītu šo ledu no apakšas. Es pataustīju ar kāju un sapratu, ka ledus zem sniega kārtas ir ielūzis un tur apakšā ir cilvēks. Sajūta bija ļoti baisa, jo mans empātijas līmenis ir ļoti augsts un es sajutu tās šausmas, ko var piedzīvot cilvēks tur apakšā. Tai pašā brīdī sāku par to skaļā, izmisušā balsī ziņot uz ledus sēdošajiem vīriem un pati guļus atmuguriski rāpties augšā pa kalnu, lai netīšam neielūztu arī pati.
Kad biju tikusi drošā augtumā, vīri bija nezin kur sadabūjuši kartona kasti cilvēka augumā – tādu kā zārku zemām malām un iecēla tur izglābto. Es vēroju šo procesu un šausmās sarāvās mana sirds, kad redzēju šai kartona kaste ielikot manu draugu Renāru Rapu. Vīri, šķiet, turpināja glābšanas darbus, jo izrādījās, ka zem ledus ir vairāki cilvēki..
Man, ieraugot savu draugu, absolūti izmirkušu un pilnu ar ūdeni, visa apkārtejā pasaule pazuda un nekas cits vairs neinteresēja, es metos viņam klāt, saķeru aiz pleciem, ar kājām pieturot pārējo augumu un gāzu viņu apkārt, lai dabūtu āra lieko ūdeni, ko viņa rīkle, elpceļi un, iespējams, arī plaušas bija sarijušies. Gāzu viņu apkārt, gāzu atpakaļ un vilku augstāk kalnā. Tur vēlreiz, spēcigi turot viņa augumu, jo vienbrīd viņš gandrīz izslīdēja, gāzu apkārt vēlreiz, lai iztek viss ūdens un sapratu, ka man būs jāķeras klāt pie glābšanas līdzekļa, ko esmu redzējusi darām tikai filmās – Renārs joprojām neelpoja.
Es aizspiedu viņa degunu, liku kāt savu muti viņējai un veicu elpošanas imitāciju trīs reizes, līdz sajutu vieglu viņa smaidu, izdzirdēju dažus klusus vārdus un vieglus smieklus. Mans draugs bija dzīvs.

Vēlāk izrādījās, ka ezerā, zem ledus, bez Renāra bija iesprostoti vel divi vīrieši – viens no tiem – vīrs, kuru zināju – diemžēl tur apakšā arī bija palicis, neizglābts.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s