Daļa bērnības baiļu

Bērnībā man bija ļoti bail palikt vienai. Atceros, kad biju pavisam maza, kādu dienu mammai bija nepieciešamība uz brīdi iziet no mājas, bet īsti nebija, kas pieskatītu mazo brāli, četrus gadus jaunāku par mani. Viņa to izlēma uzticēt man, nosēdināja mūs abus uz paklāja spelēties un solījās pavisam drīz būt atpakaļ. Aiz loga bija gaiša diena, atceros, kā abi ar brāli sēžam, es vēroju, kā viņš rotaļājas, un izmisīgi raudu. Jo man ir bail. Es vienmēr ļoti spilgti esmu vizualizējusi to, ko lasu, un, kā vakar notikušu, atceros, ka man toreiz šķita, ka kuru katru brīdi pa durvīm ienāks kāds briesmonis – mītisks tēls no pasakas vai “nāve, kas sēdēja zaldātam uz pleciem”. Es sāku lasīt ļoti agri, jau četru gadu vecumā mācēju burtus un tajā dienā man varēja būt kādi pieci vai seši.

Nedaudz pieaugot es turpināju baidīties. Man bija milzu bailes būt nomodā laikā, kad pārejie gimenes locekļi ir aizmiguši. Es vienmēr centos aizmigt pirmā un ja neizdevās, tad tas kļuva arvien grūtāk, jo sirds dauzījās arvien ātrāk. Arī pamosties nakts vidū bija baismīgi, jo man vienmēr šķita, ka tūliņ kas ļauns ienāks pa durvīm un es būšu vienīgā, kas to redzēs, kamēr pārējie būs cieši iemiguši. Šķiet, ka visvairāk bail man vienmēr ir bijis tieši redzēt. Tumsa.

Kļūstot vecākai, man, protams, patika tie brīži, kad radās izdevība mājās būt vienai. Domāju, ka tas nav jāpaskaidro, jo ikkatram riezēm vai biežāk patīk būt savās mājās vienam ar sevi, savām domām un darbiem. Tomēr patika sāka pagaist, kad tuvojās vakars ar savu tumsu. Tā tas ir bijis arī esot jau pieaugušai. Man ir bail no tā, ka neredzu tumsā un tai pašā laikā ir ļoti bail tajā ko ieraudzīt. Šķiet, ka tur vienmēr kāds slēpjas, ka tur ir kāds, kas uzglūn. Viņš pat varētu neko nedarīt – nerunāt, nepacelt ne pirkstiņa, bet tas vien, ka viņš tur būtu un klusībā mani vērotu, man uzdzen šausmas. Un kas ir viņš –  es nezinu. Pasaule ir pilna ar dīvainībām un neviens nezina, kura brīdī un kādā veidolā tās var atklāties.

Atceroties vēl citas bērnības bailes – tā bija ļoti īpatnēja smeldzoša sajūta vēderā, kad sajutos nedroši, visbiežāk, kad biju nošķirta no ģimenes. Reiz es ļoti sagribēju brīvdienās padzīvoties pie omammas un opapa lauku mājās, kur bija saimniecība ar trušiem, vistām un citiem dzīvnieciņiem, bija dobes, siltumnīcas, ogu krūmi – lieliski plašumi. Mēs sapakojām manas mantas un ar tēvu devamies ceļā. Kad aizbraucām, viņš, protams, brīdi uzkavējās, mēs trijatā ar omi aizstaigajām uz kūti un siltumnīcu, un vienā brīdi es sāku raudāt. Es, šķiet, nekad nevienam neteicu patiesību par to, kadēļ raudu, jo man bija kauns. Bet es raudāju, jo man kļuva ļoti bail no brīža, kad tēvs aizbrauks mājās un man būs jāpaliek laukos, bez ģimenes.

Arī bērnudārzā es praktiski negāju, jo tas bija baisi – es viena pati un tur pilns ar svešiem bērniem un svešām pieaugušām tantēm.

Arī citi izbraucieni man gāja secen, piemēram, ciemošanās pie māsīcas Rīgā. Tur bija lieliski, mammas māsas ģimenei bija liels, plašs dzīvoklis, ārā labas vietas, kur spelēties, Dacei bija daudz bārbiju, skrituļslidas un citas modernas lietas, kas toreiz bija retās mājās, un pat dators! Tomēr pie viņas aizbraucu retāk kā varēju. Jo bailēs no būšanas prom no majām, man vēders atkal izmisuma sagriezās otrādi.

Grupas Enigma dziesmas pat šodien manī spēj ieviest savādu nedrošības sajūtu – arī tas nāk man līdzi no bērnības. Mēs ar ģimeni samēra beiži mērojām garus ceļa gabalus automašīnā – Ventspils – Rīga – Daugavpils. Reizēm atgriezāmies no Daugavpils vienā piegajienā, kas bieži nozīmēja, ka braucām naktī. Tādās stundās mēs, bērni, aizmugurējā sēdeklī parasti gulējām, mazo brāli mamma dažreiz paņēma sev klēpī, priekšā. Reizēm, kad manas acis bija atvērtas, es skatījos zvaigznēs un melnajā tumsā aiz loga, kas pilnībā bija apņēmusi arī mūsu automašīnu un man šķita, ka esam vienīgās dzīvās dvēseles uz ceļa, kuru mērojām. Skanot Enigmas liktenīgajai mūzikai es iztēlojos, ka mūsu auto avarē un es palieku pavisam viena meža vidū, abolūta tumsā, jo visa mana ģimene ir gājusi bojā un nav itin neviena, kas varētu man palīdzēt. Tas bija šausminoši, un arī vēl šodien es reizēm nevilšus mēdzu iztēloties dažādas baisas lietas un kā es šādās situācijās rīkotos. Es to nevēlos, bet tas tomēr ir nedaudz apzināti. Tā ir daļa no tiem iekšējiem dēmoniem.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s