Tas brīdis, kad cilvēks noskatās lielisku filmu un atgriežas savā mazajā ikdienas pasaulē. Filmu, kurā cilvēki ir drosmīgi, kurā viņiem ir lieli sapņi un viņi nebaidās tos īstenot. Filmu, kurā cilvēki dara lielas lietas un saka viens otram tieši to, ko domā; kur viņi dzīvo ar visu sirdi un izbauda pasauli jebkādu, kāda tā ir. Un tad ir mūsu reālā pasaule. Kurā mēs tikai sēžam un skatāmies tādas filmas, klausāmies tādu mūziku, ejam uz tādām teātra izrādēm, lasām tādas grāmatas, tomēr paliekam uz vietas. Speram mazus solīšus, bet esam pieklājīgi, ieturēti un darām dzīvi tikai tik daudz, cik tā iekļaujas mūsu komforta zonā. Lielākoties pat mazāk.
Vai tu vēlies mazu, skaistu, mierīgu dzīvi? Es vēlos tūkstoš piedzīvojumu. Kas gan ir paradoksāli, jo es tik reti mēdzu iziet no savas komforta zonas. Šovakar es vēlos krietni vairāk drosmes. Krietni mazāk māju un pelēka miera, bet krietni vairāk redzēt un just.
uz jumta 