Ir tādi vīrieši, kuros neglābjami iemīlēties uz laika posmu, kas pāriet, un ir vīrieši, kurus mīlēt un nekad nepārstāt to darīt. Par pirmajiem – esmu caur sevi, ar reibinošām sāpēm, izlaidusi vairākus, kuri, lielākoties, ir pārvērtušies maigā un siltā pēcpārdzīvojumā. Andris, piemēram, jau nākammēnes svinēs savas kāzas un tas šķiet mazliet neticami. Tāda nedaudz aplama sajūta, atceroties, kā viņa virtuvē smēķējām pirmās rīta cigaretes un es viņam jautāju, kādus produktus viņs liktu biešu zupā, kuru gatavojos todien vārīt. Toreiz viņš bija tas, kurš pieņēma lēmumu, tomēr manā sirdī tas kļuva tikai par komatu, kaut reālajā dzīvē – par īstu punktu. Dienā, kad uzzināju par gaidāmajām kāzām un mazuli, es nebiju greizsirdīga, es nebiju skumja vai satraukta. Es to uztvēru mierīgi, tomēr tas atstāja tādu īpatnēju sajūtu manī. Ka tas notiek, ka mēs augam un nekas nestāv uz vietas.
Un tad ir tas viens vīrietis, kurš izmaina visas iepriekšējās sajūtas, liekot tās uztvert kā košu pagātnes spēli, kas izspēlēta. Jūtas pret viņu nekļūst vājākas, tās nepāriet. Tās tikai turpina uzturēt to drošības, siltuma un uzticības sajūtu, kura eksistē jau kopš pirmajām iepazīšanās dienām.
Viņš mani izaudzināja, ātri un gandrīz nesāpīgi. Reizēm atceroties, kā es reiz uzvedos, mani pārņem vieglas šausmas. Šķiet, ka man tā toreiz likās milzu brīvība. Spēt melot un krāpt, tomēr izlikties, ka viss ir kārtībā. Tolaik es nedomāju, es nebiju prātīga, bet gan dzīvoju instinktu vadīta, kas man likās pilnīgi pareizi. Es to apzinājos un es ar to attaisnojos. Pamatojos uz jūtam un sekoju tām.
Arī šobrīd nav mainījies mans uzskats, ka pareizi ir sekot jūtam, nevis prātam, tomēr pašas jūtas ir mainījušās, tās ir piezemējušās.
uz jumta 