19. septembris ’15

Reizēm tik ļoti gribas saslimt, lai vienkārši atpūstos – neko nedarīt un nespēt padarīt, tikai gulēt un gulēt. Tomēr, kad es patiešām saslimstu, tas ir kā muklājs, kā iestigšana vienā vietā, nespēja pilnvērtīgi ievilkt gaisu plaušās. Un es joprojām ticu, ka nereti fiziskā slimība atnāk pie mums divos gadījumos – no mentālās dzīves pārdozēšanas, pārstrādāšanās, vai no emocionāli neatrisinātiem jautājumiem. No emociju turēšanas sevī. Vakar manā prātā un nervos notika tādas šausmas,  ka es itin nemaz nebrīnos par to, ka šodien spēju vien nemaņā ieslīgt dīvānā, sasegties segās un nekustēties. Un ik pēc laika sāku slēgties ārā – jāpaguļ.. Es cenšos viņam izstāstīt, kas ar mani notiek, bet tas nav viegli, jo īpaši tādēļ, ka es pati to nezinu. Es nezinu, kas dzīvo mana galvā un manos nervos, un tas viss, kas tur ir, nespēj savstarpēji sadraudzēties. Viņš teica, ka man vajagot vairāk rakstīt, no visa spēka pacensties uzrakstīt to, kas man kait. Kaite. Tas vispār ir īsts vārds?

Es kaut kā diezgan skaidri zinu, kā tieši man pietrūkst, bet es principā nedaru neko, lai pie tā tiktu. Man vajag lielus plašumus, man vajag labus, sirdī bagātus cilvēkus apkārt, bet es sēžu savā kantainajā dzīvoklī un ne ar vienu netiekos. Tā nav drosme un tas ir slinkums? Es, kā parasti, nezinu.

Reiz Aija man teica, ka mana problēma ir tā, ka man esot par daudz laika domāt.

Vai, kaut vienam cilvēkam, skaļi atzīstot savu slimību, kļūst vieglāk to pievarēt?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s