Fragments

..

Kad viņai bija 16, viņa iepazinās ar Andi un tas visu pasauli apzgrieza kājām gaisā. Viņa vājprātīgi iemīlējās, pašu pirmo reizi, iespējams visspēcīgāko tieši tāpēc, ka pirmo. Rētas uz viņas rokām no šīs mīlestības var atrast joprojām – tik ļoti tā toreiz sāpēja. Uzrakstīt sevi uz papīra viņa tolaik vēl nebija iemācījusies, bet viņa noteikti zināja pavisam citādu ārstēšanās metodi.

Jebkādas citas terapijas vietā bija vannasistaba, kurā varēja ieslēgties, un pavisam jauna, gluda, mirdzoša žilete, kuru viņa atrada kaut kur vecāku lietās un pēc tam, pēc katras lietošanas reizes, uzmanīgi glabāja noslēptu, papīra lapā ietītu, starp savām lietām. “Aizdzīt sāpes prom no sirds” darbiņš bija diezgan vienkāršs, tomēr, par nožēlu, ar īslaicīgu rezultātu; konkrētāk – tas palīdzeja tik ilgi, kamēr sūrstēja brūce, un tā bija ļoti laba sajūta. Uz kreisās rokas tika izvelēta vieta, kura, valkājot apģērbu ar garām piedurknēm, netiktu pamanīta. Viņa ņēma rokās žileti un grieza – pietiekami dziļi, lai sāpētu un lai ārā, cauri ādai, skaistā tērcītē spiestos spožo asiņu spiets. Tas nenotika ātri un vienā mirklī, tas bija gana ilgs process, jo vienā griezuma vietā žilete tika vilkta iekšā vēl un vēlreiz, ar katru reizi spēcīgāk. Sajūta bija lieliska un tieši tai mirklī tika aizmirsta visa apkārtējā pasaule, it viss, kas vēl tik tikko tik ļoti smagi nospieda sirdi.

Viņa šo nepieciešamību dēveja par “asinkrāsas sāpēm” un vēlāk, kad savu pirmo svēto attiecību dēļ vairs neuzdrošinājās sevi graizīt, rakstīja – “tagad manas sāpes ir veselīgākā krāsā”.

..

Ir oktobris

Pēdējā laikā itin neviens krūšturis man nav ērts un es ļoti gribu šeit kaut ko ierakstīt. Vēl es gribu cilvēkiem uzrakstīt vēstules. Vismaz trijiem. Un pilnīgi visiem cilvēkiem pateikt, ko es pret viņiem jūtu. Vai tā nebūtu skaista pasaule? Un sačakarēta. Bet īsta un patiesa – viss pēc kā es tiecos.

Šobrīd ir tā viena dziesma, kas dzen mani vajprātā. Tā cilvēka būtība. Es nevaru izstāstīt, cik ļoti nervus sarausta tā apziņa, ka vēl kāds, tepat blakus, var just tā, kā jūtu es un atrast īstos vārdus, lai to pateiktu.

Reizi nedēļa es no somas izņemu savas idejas. Darbā tās iedzīvojas manā prātā un tad es tās uzmetu uz mazām piezīmju lapiņām un ielidinu sava somā.

Es gribu dzīvot grāmatnīcā un izlasīt visas grāmatas.