Man vajadzētu redzēt Tevi neglītu. Man vajadzētu redzēt Tevi kliedzam un melojam. Tad es gribētu sevī redzēt, vai tas ko mainītu. Jo šobrīd es nevaru iedomāties, vai vispār kādreiz spēšu būt laimīga, ja mūžam ilgošos pēc Tevis tāda, kādu es Tevi pazīstu. Es šodien nācu mājās no darba, gāju cauri Rīgai laicīgā pēcpusdienā un neticēju tam, ko rāda debesis – absolūti pelēkas, mākslīgi vienkrāsainas – kā multfilmā – man uzreiz acu priekšā atausa mazā meitene, kas cīnījās ar to otru pasauli, kurā viņas māmiņai un tētim bija pogu acis. Un tā pelēkā debess tik ārkārtīgi vienmuļa un tukša, skumji tukša. Kaut ka tā es jūtos bez Tevis. Tikai redzēt, tikai varbūt būt nedaudz tuvumā – tas ir viss ar ko man pietiktu. “Manās acīs Tu esi gan reāls, gan nereāls, citāds nekā visi pārējie cilvēki uz zemes.”*
*R.Ezera “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”
uz jumta 