Šodien es izgāju ārā un ļoti, ļoti nosalu. Kaut arī temperatūru attēlojošie cipariņi populārākajos ziņu portālos rādīja mīnus padsmit ciktur, es biju pārliecināta, ka tik auksti jau nemaz nav. Bet laikam jau tāpēc, ka iepriekšējās trīs dienas – tieši tik ilgi, kopš ārā valda īsta ziema, es nekur tālāk par automašīnu, kas stāvēja pie mājas durvīm un 50m attālo veikalu “Lats” nebiju bijusi.
Tā lūk, izgāju ārā, taisnā ceļā pa Barona ielu dodoties VEF tilta virzienā, pēc kura uzreiz nogriezos pa labi, lai nonāktu līdz “Dominai”, un pa ceļam nosalu. Tikusi iekšā, bez steigas tipināju pa silto tirdzniecības centru – nopirku mājas sadzīvei vajadzīgās lietas, krietnu devu kaķēnu sausās barības un tieši brīdī, kad apcerēju, vai piesēst turpat esošajā kafejnīca uz kādu tēju, lai palasītu, saņēmu īsziņu no Agra. Viņš atradās dažas “Dominas” šķērsielas tālāk. Tā nu aizgāju līdz viņam, viņš mani apskāva ciešāk kā biju gaidījusi un mēs nometāmies uz soliņa, lai papļāpātu. Pēdējo reizi to bijām darījuši “Ūsās” – vakarā, kad mūziku spēlēja Ritvars un pie viena galdiņa sēdējām kopā ar Agra Annu.
Nopļāpājām kādu brīdi par dažādām lietām. Viņš, piemēram, izstāstīja savu plānu sakarā ar darbu, atpūtu un Eiropas apceļošanu, bet es, savukārt, nedaudz saskumu, jo man tāda plāna nav. Es tikai regulāri strādāju savu vienveidīgo darbu un nezinu, kur tālāk kustēties. Izņemot šo nedēļu, kad es kaifoju, jo esmu atvaļinājumā, kas nozīmē absolūtu bezpulksteņa dzīvošanu. Vienīgie mani pieturas punkti ir Drauga celšanās uz darbu un pārbraukšana no tā – tad es parasti sarūpēju maltītes, un mana rakstīšana un lasīšana. Vēl ar Agri nedaudz apspriedām viņa attiecību reliģisko pusi (jā, tāda ir parādījusies), kā arī vēl šo to, kas sasaista un atgrūž cilvēkus vienu no otra. Nav ne jausmas, cik laika bija pagājis, bet pulksten 16tos viņš atskārta, ka ir jau tieši tik vēls, lai viņš vēl pēdējā brīdī paspētu izpildīt savu dienas mērķi – nokļūt “Dienas grāmatā”, lai iegādātos tur manis ieteiktās Aivara Eipura “Minimas”.
Agris aizskrēja, bet es piecēlos no soliņa un iegāju turpat esošajā “Costa Coffee”, lai iegādātos zaļo tēju par €2.60, kas izrādījās pilnīgi bezgaršīga, uz ko Agris man īsziņā atbildēja, ka par tādu pašu naudu nopircis divas garšīgas grāmatas. Tomēr mana tējošana neizrādījās tukša visās jomās, jo es atvēru un pirmo reizi sāku lasīt jau pirms laika iegādāto Dainas Tabūnas grāmatu “Pirmā reize”. Sākumā tiku galā ar stāstu TEKSTU MEITENE, kurš uz mani neatstāja absolūti nekādu iespaidu. Tad turpināju ar LIESA, MANS MĪĻĀKAIS ORGĀNS un biju tuvu sajūsmai. Stāsts, man gribas teikt – izcils, un es pat skaidri zinu, kāpēc – cilvēks vienmēr visā, visur un visos meklē pats sevi un es sevi šodien pilnībā atradu tai stāstā. Bieži, dzīvojot savā mazajā pasaulē, es nemaz nepamanu, cik tajā ir daudz dzīves. Paldies Tabūnas jaunkundzei, ka nu es to zinu (vismaz uz laiku, kamēr atkal aizmirsīšu).
uz jumta 