Man nav ne jausmas, kas vispār notika ar šo nedēļu. Kas viņā notika, kur viņa palika?

Tas, ko jutu nedēļas sākumā nu ir aizpeldējis tik tālu, ka, šķiet, mani un tās sajūtas nu šķir mēneši.

Šodien nepārtraukti no debesīm krīt palags slapja sniega. Kā bija pirms dienām piecām – pat neatceros.

Ir piektdienas pēcpusdiena un es esmu mazāk nogurusi kā tas bija pirmdienā. Tad es tik ļoti daudz jutu un domāju, ka milzu smagums bija katru dienu apkārt janēsā. Šobrīd – apātija.

Kaut gan es joprojām un drošivien nekad arī nepārstāšu sapņot, lai kāds vienā jaukā dienā “sail me away”.

Nedēļas vidus, tā trešdiena, kurā izlaidu sevi ārā kopā ar Agri un viņa meitenēm – tas vispār bija kāds, pēc dzejas skanošs joks. Neko nesaprotu. “Neko negribu saprast. Tikai just.”

 

Piesējusies tai tēmai

Ir cilvēki, kam atrast vienu īsto visam mūžam un ir cilvēki, kam nekad neatrast. Ir cilvēki, kam atrast, bet palikt kopā ar satikto, nepareizo, tomēr vienmēr zināt, kur ir tā laime (tas laikam ir visskumjāk). Vēl ir iespēja satikt, atrast, piepildīt, būt kopā, tomēr vienmēr ilgoties, vienmēr un ilgoties. Kāds mani vispār saprot? Nesen Linda man rakstīja par dzirdēto sarunu – par monogāmijas neiespējamību. Par to, ka monogāmija ir mūsdienu cilvēka izdomāta un, patiesībā, neiespējama, jo tā prasa pārāk daudz no vienkārša cilvēka. Attiecību vienai pusei nekad nebūtu jāpilda visi tai uzstādītie noteikumi..

 

Un vistrakāk ir, kad galva un sirds plīst vai pušu no tām miljons domām, kas viņās dzīvo un dzimst arvien no jauna, bet nav neviens (vai kāds), kam to pastāstīt.