Kad biju maza, es, atšķirībā no citām meitenēm, itin nekad nesapņoju par nākotnes balto kleitu, par savām kāzām, arī kad augu lielāka – nekad. Kad biju maza, es nekad negribēju būt princese, nesapņoju par princi baltā zirgā ar kuru dzīvot lielā pilī ilgi un laimīgi. Es nekad neauklēju lelles kā zīdaiņus, iztēlojoties, ka reiz man būs pašai savi bērni.
Es neko no tā neesmu vēlējusies. Tomēr šobrīd es saprotu, ka dzīvoju vietā, kurā it visi cilvēki un viņu laime tiek mērīti pēc viena lineāla.
“Neviens sev nevaicā, vai esam gana baudījuši dzīvi, vai mums vajadzēja dzīvot citādi, vai esam kopā ar pareizo cilvēku pareizajā vietā? Ko mums piedāva šī pasaule? Kopš piedzimšanas līdz nāvei mēs esam pieslēgti autopilotam, un ir vajadzīga pārcilvēciska drosme, lai novirzītos no kursa.
Esmu miris cilvēks. Katru rītu pamostos ar nepanesamu vēlmi gulēt. Ģērbjos melnās drēbēs, jo nēsāju sēras pats sevī. Es sēroju par cilvēku, kāds būtu varējis būt.”*
Es nenoliedzu, ka tad, kad viss pirmajā rindkopā minētais ar mani notiks, es būšu laimīga un pateicīga, tomēr tam jānotiek pašam par sevi, nevis tikai tādēļ, ka “laiks ir pienācis”. Laiks ir pārāk plašs jēdziens un mēs tāpat neviens nezinām, kad katram no mums tas beigsies.
*Frederiks Beigbeders “Mīlestība ilgst trīs gadus”
uz jumta 