23. augusts ’16

Kopš es dzīvoju pavisam blakus Ziedoņdārzam, šī vieta ir kļuvusi man par tuvāko Rīgā – gan fiziskā, gan prāta lidojuma ziņā. Kaut Brasas kapi joprojām manās acīs ir nepārspēti kā pati zaļākā un klusākā vieta, kur Rīgas centrā noslēpties no pilsētas un uzelpot. Ziedoņdārzā es iznāku vakaros ar grāmatu un zīmuli rokās.

Es tā pavisam viegli un mierīgi dzīvoju. Pārāk mierīgi tam, ko prasa manas nemierā pulsējošās smadzenes, kārojot pēc jauniem izaicinājumiem un piedzīvojumiem.

Manuprāt, viens no maniem lielākajiem mīnusiem ir drosmes trūkums. Un es to saku tādēļ, ka viņi man saka, ka es esot pat ļoti drosmīga. Ka aiziešana no darba, kad ilgus gadus kalpots kādam, par ko regulāri saņemta garantēta naudas summa, esot lielas drosmes pazīme. Ka savas vistīrākās un dziļākās jūtas uzrakstot un atklājot visiem publiski esot ļoti lielas drosme pazīme.IMG-20160820-WA0033 Es nezinu, es vienkārši cenšos iet savu ceļu, ticēt savām sajūtām un savai intuīcijai. Es cenšos darīt to, ko vēlos darīt tik daudz, cik man pietiek tās drosmes. Es gribētu, lai katrs cilvēks vairāk domātu par to, kā viņš izskatās pats savās, nevis citu acīs. Es tā cenšos – darīt lietas sev, jo par kādu citu vienmēr pietiks kam uztraukties.


Un vispār ir tik neticami, ka ir jau pašas augusta beigas. Vispār nemanīju, kur palika visa mana vasara. Tomēr nav tā, ka es skumtu, rudens vienmēr ir bijis mans gadalaiks – tajā dzīvo pilnīgi cita pasaule un smarža, kas visbiežāk liek iekšām pulsēt īpašā ritmā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s