Tik ļoti sen te neesmu rakstījusi. Pat tik sen, ka no jauna bija jāievada savs jūzerneims un parole. Un vispār sen neesmu rakstījusi. Tik daudz citu lietu šķita daudz nozīmīgākas. Kā arī – noteicu sev – ja netikšu uzņemta Literārajā Akadēmijā, tad vairs nerakstīšu – tātad šajā darbībā es savu laiku pavadu bezjēdzīgi. Tomēr – pārdzīvojot viltus trauksmi saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta. Un tā kā mācības sāksies jau šīs pašas nedēļas nogalē, es sapratu, ka man beidzot nopietni būs jāsāk rakstīt. Tur viss esot ļoti nopietni.
Šodien sākās lielais gavēnis. Tas katram ir savs, tāpat kā ceļš ir katram savs. Es iešu savu gavēni un galapunktā ceru nonākt pie labākas sevis.
Es gribu iemācīties sadzīvot ar savu empātiju, citādi reizēm tā mani patiešām beidz nost. Neaprakstāma bezpalīdzības sajūta. Dzīvot tās citas būtnes iekšpusē, kurai sāp.
Es vienmēr gaidu rītus. Rītos man pasaule šķiet labāka. Rītos man šķiet, ka es pati varēšu izlgābt pasauli.
Līdz rītam.
uz jumta 