Ir vēls piektdienas vakars, nedaudz pēc desmitiem. Es kavēju darba nodošanu. Esmu tikko pamodusies un nedaudz sāp galva. Sajūta nav patīkama, jo galvas sāpes man nav ierastas, tomēr sava maģija tajā ir – tad spēju rakstīt. Nejūtos, kā pie pilnas apziņas būdama, kaut lietojusi kaut ko, lai pie tādas nebūtu, es neesmu. Vismaz ne šodien. Guļu dīvānā, uz muguras, taisni, sakrustojusi vien kājas pie potītēm un rokas ir viegli nolaidušām pāri gurnu kauliem. Tie ir mani mīļākie kauli. Dzīvoklī ir tumšs, gaismu rada vien iepriekš iedegta svece uz virtuves letes un ielas gaismas, kuras neuzkrītoši iespīd cauri logiem. Sveces liesma pavisam viegli spēlējas virtuves griestos un veido ēnas no jumta sijām manas jumtistabas griestos. Dzīvoklis ir vien astoņpadsmit kvadrātmetru liels un, tā guļot dīvānā, ar seju uz augšu, es to visu spēju pārredzēt, izņemot vien dažus stūrus un kaktus. Labajā pusē dīvānam ir logs, aiz kura dzirdamas tā pieklusinātas pilsētas skaņas.
Es jūtos tik ārkārtīgi nogurusi, kaut pēc dažu stundu murgaina miega esmu gatava celties. Šī bija ārkārtīgi gara nedēļa un vēl garāka diena. Jauns darbs, ielauzta sirds, draugu panākumi, ziema pavasara plaukumā, agri rīti, braucot cauri visai Rīgai un vēl, un vēl. Pēdējās dienas, paralēli smeldzošajai sirdij, es aktīvi domāju par meiteni Mirgu. To meiteni, kuras plastmasas gredzenu nejauši atradu guļam uz trotuāra, un kuras stāsts man jāuzraksta. Es zinu, ka viņa nav īsta. Man ir ļoti spēcīga sajūta, ka viņa ir viens no nedzimušajiem bērniem.
uz jumta 