Nekad nedzimušie bērni

Ir vēls piektdienas vakars, nedaudz pēc desmitiem. Es kavēju darba nodošanu. Esmu tikko pamodusies un nedaudz sāp galva. Sajūta nav patīkama, jo galvas sāpes man nav ierastas, tomēr sava maģija tajā ir – tad spēju rakstīt. Nejūtos, kā pie pilnas apziņas būdama, kaut lietojusi kaut ko, lai pie tādas nebūtu, es neesmu. Vismaz ne šodien. Guļu dīvānā, uz muguras, taisni, sakrustojusi vien kājas pie potītēm un rokas ir viegli nolaidušām pāri gurnu kauliem. Tie ir mani mīļākie kauli. Dzīvoklī ir tumšs, gaismu rada vien iepriekš iedegta svece uz virtuves letes un ielas gaismas, kuras neuzkrītoši iespīd cauri logiem. Sveces liesma pavisam viegli spēlējas virtuves griestos un veido ēnas no jumta sijām manas jumtistabas griestos. Dzīvoklis ir vien astoņpadsmit kvadrātmetru liels un, tā guļot dīvānā, ar seju uz augšu, es to visu spēju pārredzēt, izņemot vien dažus stūrus un kaktus. Labajā pusē dīvānam ir logs, aiz kura dzirdamas tā pieklusinātas pilsētas skaņas.

Es jūtos tik ārkārtīgi nogurusi, kaut pēc dažu stundu murgaina miega esmu gatava celties. Šī bija ārkārtīgi gara nedēļa un vēl garāka diena. Jauns darbs, ielauzta sirds, draugu panākumi, ziema pavasara plaukumā, agri rīti, braucot cauri visai Rīgai un vēl, un vēl. Pēdējās dienas, paralēli smeldzošajai sirdij, es aktīvi domāju par meiteni Mirgu. To meiteni, kuras plastmasas gredzenu nejauši atradu guļam uz trotuāra, un kuras stāsts man jāuzraksta. Es zinu, ka viņa nav īsta. Man ir ļoti spēcīga sajūta, ka viņa ir viens no nedzimušajiem bērniem.

Tagad es beidzot pieceļos no dīvāna, iededzu gaismu virtuvē un otru – blakus datoram. Pabaroju abus savus ņaudošos kaķus un uzlieku vārīties ūdeni tējai. Ieslēdzu datoru un man priekšā jau atrodas iepriekš neaizvērtais, iesāktais stāsts. Ieslēdzu man sen dāvinātu mūzikas disku ar “šūpuļdziesmām no Parīzes” – valoda, kuru es nesaprotu, netraucēs risināt vārdus dzimtajā valodā. Kad ūdens ir uzvārījies, uzleju krūzē zaļo tēju un izceļu no ledusskapja dažus pēc darba iegādātus produktus, gatavus, šodien pati negatavošu, to es zināju. Apsēžos pie datora un Mirga apsēžas man blakus, bakstīdama ar savu spico elkoni, lai taču beidzot sāku rakstīt. Es Mirgu zinu jau gandrīz trīs nedēļa. Kad no Akadēmijas pārnesu mājās viņas gredzenu, tad uzmaucu to uz sava mazā pirkstiņa, sēdēju, grozīju, novilku nost, saspiedu plaukstā un pēkšņi Mirga man pačukstēja savu vārdu.

Viņas plastmasas gredzens, paņemts rokā, viegli ieguļas plaukstā. Tam ir noapaļoti visi stūri, tāpēc tas nespiež un negrauž arī tad, kad plauksta cieši aizvērta. Gredzenam ir sirds simbola forma un pirksta riņķis ir nenoslēgts aplis – noteikti tādēļ, lai var augt reizē ar meiteni. Kad gredzens krītot pieskaras koka grīdai, troksnis nav liels un gredzens neizjūk pa daļām, kā gaidīts. Mirgai tas noteikti bieži ir kritis zemē, pēdējo reizi – nepamanīts, tāpēc nonācis pie manis.

***

Mazā Mirga it vienmēr kaut ko pazaudēja, it viss viņai krita ārā no mazo pirkstiņu satvēriena un domas ceļoja ātrāk, kā viņa pati spēja tām izsekot līdzi. Viņa nezināja, kas bija to ielicis viņas šūpulī, jo māmiņa ar tēti bija ļoti nopietni cilvēki. Reizēm saldsērīgi nopietni – Mirga ļoti labi zināja, ko nozīmē būt saldsērīgai, kā arī citus gudrus vārdus, kaut bija vēl maza – to gan vecāki viņas šūpulī ielikuši bija.

Meitenei bieži šķita, ka viņa ir no kādas citas māmiņas un tēta. Nebija tā, ka viņai klātos slikti vai būtu par ko sūdzēties, tomēr tas, ko viņa juta, lika domāt, ka viņas īstie vecāki ir laimīgāki cilvēki – tādi, kas atraduši viens otru starp miljoniem citu un sargā šo ieguvumu kā vislielāko pasaules dārgumu. Mirgas vecāki, tie, ar kuriem viņa dzīvoja kopā, viņi bija tādi, kā būdami katrs pats par sevi un vienmēr ilgodamies pēc kādām citām tālēm. Laipni, sirsnīgi un ārēji priecīgi, tomēr mūžam nolemti nēsāt savās acīs skumjas.

Mirgai vienmēr gribējās visu iztaustīt, izostīt, visur aizskriet un visu zināt. No malas viņa varēja izskatīties kā izbadējies kāmītis, skriedams ritenī, tikai bez riteņa, jo Mirga skrēja tikai uz priekšu, nekad uz apli. Kad sākās lietus, Mirga nesteidzās mājās, lai paglābtos no tā un māmiņa nekad nerājās par slapjajām drēbēm. Viņa zināja, ka meita skatīsies, kā sliekas no zemes ārā lien un palīdzēs tām, ar mazajiem pirkstiņiem rušinot slapjo zemi.

Mirga nezināja, ka viņa ir izdomāta.

Viņa zināja, ka vecvecmāmiņa, kuru nekad nebija satikusi, būtu teikusi, ka no viņas vien kauli un āda esot, ka vajagot taču kārtīgi paēst. Mirga labprāt būtu ļāvusies vecvecmāmiņas barošanai, tomēr piedzima savai māmiņai pārāk vēlu, lai abas satiktos. Tomēr bez kauliem un ādas, meitene juta, ka viņai ir arī sirds. Un citi orgāni. Viņas mati bija pelēki un nedaudz viļņaini, vasaras saulē tie izbalēja pavisam gaiši un bālā sejiņa nosauļojās brūna. Mirga ilgojās, kā ar savu īsto māmiņu un tēti dotos atpūtā pie jūras, dotos garos ceļojumos ar ģimenes auto, dotos mežā, pastaigās, izbraucienos ar laivām, tētis vizinātu viņas abas ar mammu savā darba helikopterā un bezgalīgi lolotu… Bet viņas vecāki nekur nedevās, viņi dzīvoja pilsētā, viņi atpūtās pilsētā, gāja uz darbu un vasarā sakarsuša asfalta smarža bija tā māju sajūta, ko Mirga pazina. Tas bija viņas sastingušais spēļlaukums.

Kādu dienas Mirgas spēļlaukums viņu aizveda tālāk kā ierasts. Viņa apstājās vietā, kur asfaltu nomainīja melnzeme, nedaudz saminstinājās, sajūtoties kaut kā aplami, tomēr devās tālāk. Viņa bija uzgājusi kādu mazu kapsētu, viņai šķita – pavisam dīvainu. Tajā viss bija mazs, saplacis pie zemes, kā debesis to visu nospiestu, tur nebija kapakmeņu, bet minot zemi, varēja just zem kājām krakšķošus kaulus. Viņa lēnām devās tālāk un saprata, ka tas, ko viņa min, ir vilšanās un nodevība. Tik daudz neatrisinātu konfliktu, tik daudz neizstāstītu jūtu un līdz galam nepateiktu vārdu. Mirga atdūrās pret savu kapu. Viņa mirklī aptvēra, ka šī ir visu nedzimušo bērnu kapsēta. Turpat bija arī viņas brāļi un māsa, arī dvīnīši, par kuriem tik ļoti reiz sapņoja abi viņas vecāki. Šeit guļ viss, kam kādreiz tika dots tik daudz nākotnes cerību, tik daudz sapņu, tik daudz siltas divu miesu savienības.

Mirga tur tika aprakta kādā saulainā pavasara pirmdienas pēcpusdienā, meitenes īstajai māmiņai saņemot ziņu no tēta, ka viņš vairs nespēj būt viņai blakus. Un viņi nekad vairs netika viens otru redzējuši. Tāpat kā visus savus bērnus.

Runā jau, ka bērni, kamēr vēl nav bērni, bet ir būtnes astrālajā pasaulē, runā, ka tad viņi paši izvēloties savus vecākus. Mirga izvēlējās savus vecākus, lai mācītu viņus, lai mācītu viņiem drosmi, un caur viņiem mācītu pati sevi.

***

Tu zini, ka esi mani atstājis ar atvērtu brūci? Cik ilgi man ar to būs jāstaigā? Neviens jau nespēs man pieskarties, kamēr tā būs vaļā. Un kamēr Tu būsi prom, tā būs vaļā. Un es negribēšu un nespēšu nevienu sev pielaist klāt.

P.s. Paldies ansim un Krišam par iedvesmu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s