Vienmēr jau ir šķitis, ka iemācīties būt par rakstnieku nav izdarāms. Tu vai nu esi tāds, vai neesi. Man patiešām šķita, ka tikai rakstot, tikai esot grafomānam, cilvēks top par rakstnieku, tikai nepārtraukti turpinot sevī spēju (vai vēlmi) izlikt visus vārdus, kas iekšā kuļas, uz papīra.
Tomēr es kļūdījos. Tā šim taču ir jāturpinās, vai ne?
Es patiesi mācos būt par rakstnieku. Rakstnieci. Viss viens, jo cilvēks paliek cilvēks, neatkarīgi no dzimuma.
“Man personīgi visvairāk riebjas radošās impotences sajūta, tādēļ vienīgais, kas manī rada apmierinātību ar mani pašu un pasauli, ir kaut ko darīt. Nav pat svarīgi ko – lasīt, mazgāt māju, mazgāt drēbes, iet pastaigā, iepirkt pārtikas krājumus, rakstīt [..]. Ja es nerakstītu, tad man nebūtu jēgas. Tikai caur to es varu attaisnot savu eksistenci.”
Dievs sarga rakstniekus. Jo mums pieder patiesība. Turpretī, ja Dievs kādu nolēmis sodīt, Viņš to dara, vājinot un deformējot prātu.
Minēto citātu autore ir Inga Žolude un tie ir atrodami viņas grāmatā “Mierinājums Ādama kokam”. Inga ir mana pasniedzēja Literārajā Akadēmijā un, runājot par rakstniecību (ko mēs Akadēmijā, protams, darām lielākoties), viņa atklāja teoriju, kas tad īsti ir šī nodarbošanās. Man vienmēr bijusi tā sajūta, ka ir jāspēj redzēt vairāk un Inga teica – lielākā daļa no rakstniecības ir nevis pati rakstīšana, bet gan vērošana. Tu, cilvēks, vēro citus cilvēkus, vēro apstākļus, vēro situācijas, attiecības, raksturus un priekšmetus. Vēro visu pasauli, ko redzi sev apkārt, un tad saliec to visu kopā vārdos.
Nenoliedzami, vārdu spēle ir lielākā māksla, tomēr vērošanā laikam rodas tā atšķirība starp realitātes un fantāzijas žanriem. Es ar visiem saviem sešiem uz datora rakstošajiem (patiešām, ne vairāk) pirkstiem esmu par realitāti. Tiesa, nesen satiku cilvēku, kurš mani pamazām cenšas ievirzīt interesē par fantāziju – tad jau redzēsm, kur tas novedīs. Tad jau redzēsim, kur mani novedīs vērošana un rakstošie pirksti, un it visa pieredze, kurā izdzīvoju.
Es pārāk bieži prokrastinēju. Bet esmu nolēmusi, ka tieši uzrakstītais ir tas, ko gribu aiz sevis atstāt. Un iesākt teikumu ar “bet” nav labs stils, tāpat kā to darīt ar “un”, hah.
uz jumta 