Vakar vakarā man nenāca miegs. Tu iekāpi gultā un aizmigi, kamēr es vēl sēdēju pie rakstāmgalda un centos saprast, kas patiesībā gribu būt. Tu miegā sāki šņākuļot un es nolēmu salāpīt sava mēteļa kabatas. Bija sākusies ziema. Iegāju virtuvē un pamanīju tur tevis neizdzerto burbona Four Rouses pudeli. Dzēriena garša mani ļoti sildīja, tā ietecēja iekšās kā šķidras pretsāpju zāles, kas paredzētas dvēselei un tās mieram. No plaukta izcēlu tīru glāzi un iztecināju tajā burbonu. Tik vien kā dažiem malkiem tu tur biji atstājis.
Aiz loga sāka snigt, un es redzēju sevi aizejam uz priekšu pa to ielu, kas vasarā, no mūsu dzīvokļa piektā stāva loga, ir neredzama, jo to aizsedz biezās koku lapotnes. Tagad tā iela ir pavisam kaila, ved taisni uz priekšu un galu es tai neredzu un nezinu. Tas ir zemes ceļš, šobrīd sasalis zemes ceļš, un tam abās pusēs, blakus cits pie cita, auksti pelēki koki. Es eju pa to ceļu uz priekšu un man gandrīz nemaz nav bail, sniega baltums izgaismo visus tumšos stūrus. Tūlīt aiz cilvēkiem, manas lielākās bailes ir no tumsas, jo nekad nezinu, kas tajā slēpjas, baidos nezināt. Turpiniet lasīt
uz jumta 