Izgreb man karoti. Uzraksti man dziesmu. Saklāj man gultu ar svaigi smaržojošu gultasveļu. Sevi pašu blakus. Es tev atdošu pašu pirmo brokastu pankūku, pasniegšu kafiju ar pienu un visu savu siltumu.
Tad tu aiziesi, no rīta, bet es līdz pusdienām sēdēšu uz palodzes un rakstīšu par to, kā spiest sulas, mīlēt vecvecākus un sēdēt ar tevi divatā uz terases, smēķējot.
Ziema ir beigusies, būs pavasaris. Pirms gada bija šāda pati diena.
Iesākumā mēs abi nosalām mazajā koka baznīcā Brīvdabas muzeja uzkalniņā. Ne tā, ka nosalām pavisam, bet tā, ka ilgi sēžot kļuva auksti. Luterāņu baznīca ar viscauri apgleznotiem koka griestiem, dega sveces un mēs ievērojām, ka nav neviena paša elektrības vada. Dzīvās gaismas ķermeņus cieši turēja no koka veidotās dūres, kas spraucās ārā no ēkas sāniem. Tu ik pa brīdim palūkojies savā telefonā, jo biji dežūrā, kas nozīmēja varbūtību par pēkšņu izsaukumu uz Lielvārdes gaisa bāzi. Es sēdēju un izbaudīju svētos mirkļus, reizē apzinoties gan sevi pašu, gan tavu klātbūtni. Mēs sapratām, ka esam nonākuši mazā Luterāņu draudzē, cilvēki dziedāja līdzi dziesmām un gāja divos apļos pēc Lieldienu dievmaizes devas. Dievkalpojuma nobeigumā cilvēki apskāvās ar blakusstāvētājiem, mani tas negaidīti pārsteidza, bet, kad tavs lielais augums apņēma manu, tu nočukstēji: “tā mēs darām”. Tavs lielais, siltais luterāņa augums.
Mēs izgājām ārā. Saulē meklējām siltumu. Stundām ilgi staigājām pa muzeja teritoriju un sarunājāmies bezgalīgi. Tu biji pirmais, ar ko es tā varēju. Mēs abi. Bet nebija jāvar, tas notika. Mēs todien uzgājām tos smiltsērkšķus mazajā stikla burciņā ar ķiplokiem. Mājražotājs, vīrs, kas tos tirgoja, piedāvāja mums nogaršot arī burciņu saturu, kur smiltsērkšķus bija pagatavojis ar medu un cukuru, bet mēs smējāmies, ka neviens neesam saldumu cienītāji. Tie, ar ķiplokiem, gan varētu izcili garšot kopā ar cepeti vai šašliku.
Tad braucām ēst. Tu zinot izcilu kebabnīcu Bolderājā. Ceļā pagāja, šķiet, vairāk kā pusstunda, bet Tu pārliecināti apgalvoji, ka tas esot tā vērts. Tajā vietā esot labākie kebabi, ko esi ēdis un tā esot slepena vieta. Šķiet, nekad nebiju bijusi Bolderājā. Mazā kebabu iestāde patiešām bija aizslēpusies aiz šaurām durvīm, bez izkārtnēm, sabiedriskā dzīve rajonā kūsāja. Mēs sagaidījām pasūtījumu un es paliku ar smaržojošajiem kebabu maisiem tevi pagadīt. Tu aizgāji uz veikalu, jo vajadzēja padzerties. Sēdēju tavā tumšzilajā Volvo, līdz atgriežoties tu man pasniedzi ūdens pudeli, kuras etiķete norādīja, ka tam pievienots magnijs. “Tas pret taviem krampjiem”, tu noteici smīnot, “lai tie mani vairs nebiedē”.
Tad braucām uz jūru. Tur nosala pirksti, ēdot patiešām lieliskos kebabus kāpās uz soliņa. Vēlāk sildījāmies. Bezgalīgas sarunas un pieskārieni. Viss silts un viss kopīgs.
uz jumta 