Jā, es pēdējā laikā esmu slinka uz rakstīšanu. Saucu to par nogurusi. Mazgājot traukus, saprotu, ka gribu vairāk pašu sevi, bet mazāk tur iekšā darba, paziņu, primitīvas saziņas un viedokļu. Laika nav maz, dzīves nav maz. Ir pilnas rokas pienākumu pret citiem, sevi, gan īstu, gan izdomātu.

Pirms pusgada es izmisīgi vēlējos stabili svarīgu papildinājumu savā dzīvē – tikt novērtēta. Attiecībās un darbā. Kā cilvēkam vispār iespējams paredzēt, kur aizvedīs ikkatra mazākā ikdienas izvēle? Esmu šobrīd viena punktā. Jautājumu vairāk kā vajadzētu. Bet es tikai vēlos atgriezties tai sajūtā, kur varēju viņu sagaidīt mājās ar siltām vakariņām, baudpilni aizmigt, kad viņa kājas ir sakrustojušās ar manējām un no rīta, pirms celties, noskūpstīt viņa muguru. Vai vaigu, to es darīju vienmēr, arī dusmojoties.

Es vēlos atgriezties tur, kur man tik ļoti sāpēja. Man pietrūkst viņa, vai man pietrūkst cilvēka?

Auguma, pilnas saujas viņa siltā auguma, viņa spēka un vīrišķības.

Vairāk manis man, lūdzu. Arī pasaulei noderētu.

Nelasi šo, ja tev sāpēs. Atnāca vasara izrautām sirdīm. Karsēja tās saulē un pāri palikušo vajadzēs saraudāt lielām asarām, lai vēl var glābt.

Viss ir vienkārši

Es nelasu, es domāju par Tevi. Acis slīd pāri grāmatas rindiņām, tomēr atmiņa to pašu acu priekšā atrod ainas no mūsu tikšanās. Tevis nekad nav gana, Tu esi pilns un nebeidzams. Interesanti, ka tieši par to šodien runāji. Cik nepabeigts un bezgalīgs ir viss mums apkārt esošais. Cik nebeidzams ir katrs cilvēks. Es, savukārt, Tev izstāstīju, kādas sajūtas mani pārņēmušas beidzoties tam, kam gals ir bijis. Par tukšo roku sajūtu pēc pabeigta darba, kad cerēts uz gandarījumu un atvieglojumu, tomēr uzvarējušas absolūtas radošās skumjas. Tu teici, ka, Tavuprāt, viss ir reizē sarežģīti un vienkārši. Es atbildēju, ka, manuprāt, vispirms vienkārši un tikai tad sarežģīti.

Tad mēs gājām cauri Rīgai. Lēnām. Es stūmu savu velo. Saule jau bija zemu, tuvojās vakars, pilsēta zaļoja un smaržoja. Tu teici, ka es izskatoties pēc skolnieces savos kuplajos minisvārkos, baltajās kedās un krekliņā. Tu stāstīji par mūzikas atdošanu klausītāju ausīm, par sajūtu, ko nozīmē viens pacelts īkšķis attiecībā pret visu darbā ielikto sevi. Gājām pa Skolas ielu, tad pa Lācplēša. Pa ceļam apstājāmies uzsmēķēt.

Ejot tālāk, Tu atcerēdamies stāstīji, ka reiz izmēģināji stihiju dejas. Tā esot bijusi reizē ļoti īpatnēja un interesanta pieredze. Uz stūra ar Upīša ielu Tu nenovērsdamies skatījies man acīs, es skatījos pretī, Tu teici, ka es tik ļoti pievelkot un nedaudz nosarki. Tad pienāci man pēdu tuvāk, pievilki sev klāt un noskūpstīji uz vaiga. Es Tevi ļoti jūtu, silti, tuvu, Tu to zini. Tu devies uz savu auto pa Upīša ielu uz priekšu, es, uzkāpdama uz velo sēdekļa, minos mājās. Vasara, labvakar.

Laiks ir tavs

Dali laiku ar  saviem. Sargā no tiem, kuri neapzinās tavu vērtību un necenšas saprast tavu pasauli. Laika nav daudz un tā nav tikai klišeja.

Esi kopā ar cilvēkiem, kuru dēļ tu gribi būt pateicīgs. Esi blakus tiem, kas tevi novērtē un kurus spēj novērtēt pats. Saki paldies un baudi kopābūšanu. Tā nav pašsaprotama, tai jābūt apzinātai darbībai. Skaties acīs, pieskaries, pajautā otram ko nozīmīgu.

Tev vajadzētu paiet malā, censties saskatīt, ieraudzīt un apzināties savu vērtību. Nemeklēt savu spoguļattēlu otrā cilvēkā. Nekļūt pašam par otra spoguli. Mēs mēdzam aizmirst sevi. Es gribu, lai viņu vienmēr sagaida siltas vakariņas, lai dzīvoklis vienmēr ir tīrs un kārtīgs, ledusskapī ir tikai svaigi produkti. Gribu, lai nepātraukti esmu viņam skaista, aizmirstot, kā būt skaistai pašai sev. Gribu, lai viņš jūtas ērti, lai es nedarītu neko lieku, neko lieku nepateiktu. Tā nereti ir sevis aizmiršana un pazaudēšana. Savā pasaulē būtu jānes absolūta atklātība, miers un pilnveidošanās. Atrodi savu cilvēku, kad pats esi sevi apzinājies, kad zini, ko esi gatavs un spējīgs dot. Dot nevis ņemt.

Apsveic sevi, svini svētkus! Apsveic sevi ar to, ka tev nav bijušas ne kāzas, ne šķiršanās un svini sevi, savu pilnību. Svini laiku, ko vari veltīt sev, savam mieram un attīstībai, aicini ciemos draugus un radus to svinēt! Stāsti viņiem, ko jaunu esi sapratis par apkārt esošo pasauli par cilvēkiem, ko atklājis ikdienas sīkumos. Velti laiku tam, kam tā vienmēr pietrūcis, apsēdies uz palodzes ar mūziku, ar grāmatu, ar labu maltīti, ieraugi un esi pateicīgs. Ej dabā, ej mežā, izbrauc pilsētā ar velosipēdu sastrēguma stundā un uzsmaidi visiem automašīnu šoferiem. Svini katru savu pirmo rīta kafiju.

Svini visu, ko nekad neiedomātos svinēt. Svini visas savas maņas, savas kājas, savas rokas. Svini savus radus, draugus, savu darbu un atpūtu. Un beigās neaizmirsti pateikt paldies mammai, ka radījusi un darījusi tevi, lai arī kur viņa atrastos. Un nekad nebeidz radīt pats!

Trīsdesmitais maijs

Kad nav ko rakstīt, vienmēr var rakstīt par laikapstākļiem. Kā šodien lēnām pārslām krīt sniegs, kaut pavasaris jau bija tik tuvu. Kad nav ko rakstīt, vienmēr var rakstīt par to, ko es atceros. Es atceros laiku, kad nevarēju tā pilnīgā mierā sēdēt, nedomājot par to, ko domā vai dara viņš. Šobrīd miera nav bijis vairāk. Ziema pavasarī. Vienmēr var rakstīt par to, ko es darīju vakar, arī, ko darīšu rīt. Bet šobrīd es mācos par nākotni nerunāt. Kas man garšo un kāpēc. Ko es jūtu un kāpēc. Kas es biju pagājušajā dzīvē? Vienmēr var rakstīt, kā pret palodzi atsitas laiks un ko dzirdu pamostoties. Kā iesākās mana diena? Cik svarīgs iepriekšējā vakarā ir nākamais rīts? Ko es daru ar citiem cilvēkiem? Ko par mani pastāsta tas, kā es nesu savu augumu?

Šķiet, ka jautājumi man vienmēr ir patikuši krienti labāk par atbildēm.