Trīsdesmitais maijs

Kad nav ko rakstīt, vienmēr var rakstīt par laikapstākļiem. Kā šodien lēnām pārslām krīt sniegs, kaut pavasaris jau bija tik tuvu. Kad nav ko rakstīt, vienmēr var rakstīt par to, ko es atceros. Es atceros laiku, kad nevarēju tā pilnīgā mierā sēdēt, nedomājot par to, ko domā vai dara viņš. Šobrīd miera nav bijis vairāk. Ziema pavasarī. Vienmēr var rakstīt par to, ko es darīju vakar, arī, ko darīšu rīt. Bet šobrīd es mācos par nākotni nerunāt. Kas man garšo un kāpēc. Ko es jūtu un kāpēc. Kas es biju pagājušajā dzīvē? Vienmēr var rakstīt, kā pret palodzi atsitas laiks un ko dzirdu pamostoties. Kā iesākās mana diena? Cik svarīgs iepriekšējā vakarā ir nākamais rīts? Ko es daru ar citiem cilvēkiem? Ko par mani pastāsta tas, kā es nesu savu augumu?

Šķiet, ka jautājumi man vienmēr ir patikuši krienti labāk par atbildēm.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s