Jā, es pēdējā laikā esmu slinka uz rakstīšanu. Saucu to par nogurusi. Mazgājot traukus, saprotu, ka gribu vairāk pašu sevi, bet mazāk tur iekšā darba, paziņu, primitīvas saziņas un viedokļu. Laika nav maz, dzīves nav maz. Ir pilnas rokas pienākumu pret citiem, sevi, gan īstu, gan izdomātu.

Pirms pusgada es izmisīgi vēlējos stabili svarīgu papildinājumu savā dzīvē – tikt novērtēta. Attiecībās un darbā. Kā cilvēkam vispār iespējams paredzēt, kur aizvedīs ikkatra mazākā ikdienas izvēle? Esmu šobrīd viena punktā. Jautājumu vairāk kā vajadzētu. Bet es tikai vēlos atgriezties tai sajūtā, kur varēju viņu sagaidīt mājās ar siltām vakariņām, baudpilni aizmigt, kad viņa kājas ir sakrustojušās ar manējām un no rīta, pirms celties, noskūpstīt viņa muguru. Vai vaigu, to es darīju vienmēr, arī dusmojoties.

Es vēlos atgriezties tur, kur man tik ļoti sāpēja. Man pietrūkst viņa, vai man pietrūkst cilvēka?

Auguma, pilnas saujas viņa siltā auguma, viņa spēka un vīrišķības.

Vairāk manis man, lūdzu. Arī pasaulei noderētu.

Nelasi šo, ja tev sāpēs. Atnāca vasara izrautām sirdīm. Karsēja tās saulē un pāri palikušo vajadzēs saraudāt lielām asarām, lai vēl var glābt.

IMG_20171113_212409_868

Viena doma par “

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s