Sazaļo sazaļo sazaļo sazaļo
atnāk vasara un gaidu, kad nāksi tu.
Kamēr neesmu vēl sirma kundze, mani neinteresē mīlestība tāpēc, ka tā ir skaista. Mani interesē just. Ritms, mūzika, siltums, idejas, spožas acis. Viss, kas sazaļo. Cilvēki lēnām sazaļo kopā. Tā ir vislabāk. Lēnām.
Cilvēki sazaļo kopā visos gadalaikos. Cilvēki ir skujkoki.
***
Sazaļo manās plaukstās, kamēr lietus līst. Tavs augums ir silta melnzeme, grābju to saujām. Mitra zeme, pazūd cauri pirkstiem.
Aizgājusī diena karājas gaisā tumšā istabā, kad izslēgta gaisma.
Pusnakts ir pārkāpusi slieksni un karstums stāv visapkārt nekustīgs.
Pilsētas trokšņi aiz atvērtā loga nenoklust ne brīdi,
pēc dažām stundām tie sāks pirmdienu.
Spilvens ir sakarsis, sega plāna.
Acis ir smagas un es elpoju.
Gurni izliekušies kā alkdami pieskārienu un sega iespiesta cieši starp kājām.
Ir vasara un es pamazām sāku aizmirst ar kādu baudpilnu spēku viņš man pieskārās.
Tik vien kā pirms gada tas notika pirmoreiz.
Slīdošas ēnas pār mana dzīvokļa sienām.
Te es esmu viena pati.
Tev mugurā ir jauns, balts krekls. Tu guli istabas vidū uz balta spilvena, zem tevis – balta sega. Visapkārt nepierasts miers.
Tad pēkšņi noskan stiklotās koka durvis – lai tās atvērtu, ir nedaudz jāpagrūž. Tēvs jau kādu laiku grasās novīlēt durvju malu, bet nu šis darbs ir gluži kā izkritis no rokām. Dobjš, pēkšņs troksnis ienāk istabā, tavai māsai lēnām atverot durvis. Gaiss smaržo. Pēc ceriņiem, tev šķiet, ka arī pēc meijām, kaut pēc tām uz mežu neviens braucis nav. Tā vienmēr smaržojuši skolas izlaidumi, arī šis patiesībā ir sava veida izlaidums. Tu tiec izlaists. No laika, no tagadnes, no elpošanas. Caur nelielo durvju aili nāk iekšā dzīvības vilnis, cilvēki un savāds klusums. Cieņpilns, bet nemierīgs klusums, tu dzirdi vien papīra salvešu iepakojumu čabēšanu, aizturētas elsas un asaru pilienus uz svaigo ziedu lapām.
uz jumta 