Izlaidums

Tev mugurā ir jauns, balts krekls. Tu guli istabas vidū uz balta spilvena, zem tevis – balta sega. Visapkārt nepierasts miers.

Tad pēkšņi noskan stiklotās koka durvis – lai tās atvērtu, ir nedaudz jāpagrūž. Tēvs jau kādu laiku grasās novīlēt durvju malu, bet nu šis darbs ir gluži kā izkritis no rokām. Dobjš, pēkšņs troksnis ienāk istabā, tavai māsai lēnām atverot durvis. Gaiss smaržo. Pēc ceriņiem, tev šķiet, ka arī pēc meijām, kaut pēc tām uz mežu neviens braucis nav. Tā vienmēr smaržojuši skolas izlaidumi, arī šis patiesībā ir sava veida izlaidums. Tu tiec izlaists. No laika, no tagadnes, no elpošanas. Caur nelielo durvju aili nāk iekšā dzīvības vilnis, cilvēki un savāds klusums. Cieņpilns, bet nemierīgs klusums, tu dzirdi vien papīra salvešu iepakojumu čabēšanu, aizturētas elsas un asaru pilienus uz svaigo ziedu lapām.

Tu guli. Mierīgi, klusu, nekustīgi. Vecāku viesistaba ir gana plaša. Gaiši dzeltenām tapetēm izlīmētas sienas, kamīns telpas galā, visas mēbeles sastumtas gar istabas sienām. Tava āda ir atdzisusi, bet telpa ir silta. Ārā valda vēls pavasaris, uzvezdamies kā pilnīga vasara. Viss ir izplaucis un sazaļojis, saule karsē jau pirms pusdienlaika un cauri aizkariem met savu slīpos starus uz istabas gaišājām koka grīdām. Vienīgā vieta, kur koks mainījis savu krāsu ir laukumiņš pie kamīna – daži izdeguši caurumi no karstajām oglēm un nobružāta grīdas laka, uz tās pastavīgi kraujot malkas kaudzes.

Tu jūti prieku un pacilājumu, jo, kā nu ne! Tu zini, ka šodien redzēsi  sev apkārt tik daudz mīļu, tuvu cilvēku. Neticami, bet redzi pa durvīm ienākam arī lielu daļu savu bijušo klasesbiedru. Tik sen viņus nebiji saticis! Šogad ir paredzēts skolas salidojums, iepriekš tajos tikāties ik pēc pieciem gadiem, vienmēr sajūsmināti atkal pabūt kopā. Tad nu šogad rudenī visi tiksies bez tevis. Bet  tu nepārdzīvo, tu vienmēr zināji, ka nekas nav mūžīgs, tu dzīvoji, to apzinoties.

Un cik daudz ziedu! Esi sajūsmināts, cik daudz tos tev šodien nes. Ne reizei, līdz pat šai dienai, tos nebiji saņēmis tik lieliem klēpjiem.

Tu smaidi, kaut to vairs neredz tavā satingušajā sejā. Šeit atrodas gandrīz visi cilvēki, ko reiz esi mīlējis. Viņi nāk istabā, viens pēc otra, gan pa vienam, gan saķērušies pāros. Istaba ir garena, tavas kājas pavērstas pret durvīm, viņi nāk un stājas pie tām, bet tu gribi, lai nāk tuvāk tavām acīm, tavām ausīm, lai saņem rokas un noskūpsta pieri. Vienīgi uz mammu grūti skatīties, viņa sēž kēslā vien soļa attālumā no tavas guļvietas galvjgala. Tēvs stāv viņai aiz muguras, nekustīgi turot rokas uz pleciem, vien ik pa brīdim paceļot vienu vai otru, lai aizsniegtos līdz saviem miklajiem vaigiem. Tēva rokas izskatās smagas, tev ir sajūta, ka tās mammu spiež vēl dziļāk krēslā, tomēr zini, ka tas palīdz viņai justies pasargātai. Kādā rudens dienā, vien nepilnu gadu atpakaļ, mamma tev sarunā atklāja, ka savu laimi katrs var definēt dažādi. Viņa savu atradusi un atzinusi tajā, ka esot blakus tēvam vienmēr jutusi atbalstu, drošību un rūpes, kaut viņš to nepratis izrādīt vārdos.

Tu jūti pateicību un piepildījumu, ka esi pazinis visus šos cilvēkus. Jūti asaru kamolu kāpjam kaklā, tomēr stipri vēlies, lai viņi neraudātu. Tava ģimene, tavi draugi saraudātām, sarkanām acīm, bet kaut viņi rīt vairs neraudātu! Tu zini – jo vairāk viņi lies asaras, jo tev būs grūtāk, tu slīksi viņu skumjās.

Pilna istaba mīlestības, pilna istaba skumju. Sāpes, kas satuvina un šķir palikušos. Tu viņus beidzot savedi kopā. Šodien vairs nebija attaisnojumu. Par to, ka nav laika, par to, ka jāstrādā, par to, ka citu reizi un noteikti drīz tiksimies.

Viņi skatās tavā sejā, aizvērtajās acīs, viens otram sejās baidās skatīties, visas acis uz leju, no tām birst aizgājušais laiks. Slapja birst lejā nākotne, kura nenotiks.

Viņi visi ir tev blakus, visi, kurus mīlēji. Apskauj aizmidzis mūžam.

Vakarpusē, kad tavs augums atstāts zem zemes, viņi beidzot sāk runāt. Tu esot bijis sirsnīgs un apbrīnojami atklāts cilvēks. Tu esot bijis labs draugs, kurš vienmēr visupirms parūpējies par apkārtējo labsajūtu. Tu nekad neesot atteicis pēc palīdzības, ko tev lūdza un prati to saredzēts vēl pirms tiki aicināts. Izrādās, ka skaistajai klasesbiedrenei esot bijis simpātija jau kopš pamatskolas, bet viņa tā arī nav saņēmusies tev to atklāt. Izrādās, ka mamma vienmēr esot bijusi pateicīga par tavu klātbūtni un māsai tu vienmēr esot bijis kā īsta vīrieša paraugs. Tev esot piemitusi brīnišķīga spēja uzklausīt un dot precīzus un asprātīgus padomus. Beidzot cilvēki smaida, smejas cauri asarām un saka visu, ko vienmēr gribējuši pateikt.

http://www.dailymail.co.uk/femail/article-3240571/Photographer-suffering-depression-captures-mental-illness-haunting-series-self-portraits-raise-awareness-disorder.html
http://www.dailymail.co.uk/femail/article-3240571/Photographer-suffering-depression-captures-mental-illness-haunting-series-self-portraits-raise-awareness-disorder.html

Viena doma par “Izlaidums

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s