23.07.’18

Es atsakos no ārpasaules. Es atsakos no tava auguma.
Atsakos no vēsa baltvīna mierīgākiem vakariem. Es ņemu sevi.
Es atsakos no sabiedrības, te, pie manis, nav ne tevis, ne viņu.
Es rakšos iekšā tur, kur man vajag, lai es darītu sevi dzīvu. Tu teici, ka citādi es izniekojot sevi, savu potenciālu. Es zinu. Man ir vajadzīga atteikšanās.
Paskatieties uz mani vakar.

#PateicībuJūnijs

Jūnijs ir beidzies, bet pateicības nebeigsies.

Reiz, šī gada 3. jūnija dienas vidū, es saņēmu savā galvā pēkšņu ideju, ka vēlos apzināti realizēt pateicības. Pateicības cilvēkiem, no kuriem esmu mācījusies, kuri mani ir iedvesmojuši, bijuši blakus, no kuriem esmu guvusi ko vērtīgu savas dzīves skolas studijām. Trešais jūnijs bija svētdiena un izrēķināju, ka, sākot ar to pašu brīdi, man vajadzētu tieši 28 dienas, lai realizētu jūniju kā pateicību mēnesi.

Līdz tam, domājams, ka nonācu likumsakarīgi, caur divu veidu stimuliem. Pirmkārt, atrados smagā emocionālā posmā, kurā, pretēji tam, lai gaustos par to, kā man nav, es izlēmu pateikties par to, kas man ir. Apzināti katru dienu domāt un saprast, cik daudz skaista un vērtīga ir manā ikdienā, cik apbrīnojami lieliskus cilvēkus es varu saukt par saviem. Otrkārt, manuprāt, atklātībai ir jādod vaļa un jāļauj tai satuvināt cilvēkus, izplatot sirsnību, cik vien iespējams. Turpināt lasīt