#PateicībuJūnijs

Jūnijs ir beidzies, bet pateicības nebeigsies.

Reiz, šī gada 3. jūnija dienas vidū, es saņēmu savā galvā pēkšņu ideju, ka vēlos apzināti realizēt pateicības. Pateicības cilvēkiem, no kuriem esmu mācījusies, kuri mani ir iedvesmojuši, bijuši blakus, no kuriem esmu guvusi ko vērtīgu savas dzīves skolas studijām. Trešais jūnijs bija svētdiena un izrēķināju, ka, sākot ar to pašu brīdi, man vajadzētu tieši 28 dienas, lai realizētu jūniju kā pateicību mēnesi.

Līdz tam, domājams, ka nonācu likumsakarīgi, caur divu veidu stimuliem. Pirmkārt, atrados smagā emocionālā posmā, kurā, pretēji tam, lai gaustos par to, kā man nav, es izlēmu pateikties par to, kas man ir. Apzināti katru dienu domāt un saprast, cik daudz skaista un vērtīga ir manā ikdienā, cik apbrīnojami lieliskus cilvēkus es varu saukt par saviem. Otrkārt, manuprāt, atklātībai ir jādod vaļa un jāļauj tai satuvināt cilvēkus, izplatot sirsnību, cik vien iespējams.

Ik dienas es nosūtīju kādu ziņu un satiku cilvēkus klātienē. Pateicos draugiem par viņu klātbūtni, nesen iepazītiem cilvēkiem par iedvesmu, ko viņos ieraudzīju, sev tuviem mūziķiem par sirds mūzikas radīšanu. Es pateicos saviem vecākiem par rūpēm un savu jaunāko brāli viņa dzimšanas dienā, pateicos savam priekšniekam, ka viņš novērtē manu darbu un seniem draugiem par kopā piedzīvotajiem laikiem. Pateicos brāļa sievai par to, ka viņi abi ir satikušies un, ka viņa ir lieliskākā sieviete, ko blakus savam brālim spētu iedomāties. Un es ne tuvu vēl nepateicu paldies visiem, kam vajadzētu to dzirdēt. Apkārt esošie cilvēki mums bieži vien sniedz daudz vairāk, kā ikdienā saskatām. Un, galu galā, nenovērtējami svarīgāk labos vārdus ir pateikt šobrīd, nevis rīt, parīt vai tad, kad cilvēks pats tos vairs nedzirdēs.

Vienā no dienām es pateicos arī pati savai dzīvei, sev dotajām iespējām. Tam, ka esmu fiziski un garīgi vesela, pateicos savām abām kājām un rokām, visām savām maņām savam prātam un saprātam. Pateicos tam, ka mana ģimene un draugi ir veseli un kopā ar mani. Pateicos savai nākotnei, kurā redzu spoguļojamies savus sapņus.

Paralēli manam Pateicību jūnijam, pie saviem strādāja arī pāris citi man tuvi cilvēki. Viņi pierādīja, ka arī pieredze ar pretreakcijām ir interesanta un silta.

Pateikties patiesībā ir vienkārši. Ir jāatrod tikai brīdis laika un jāieslēdz sevī sajūta par konkrēto cilvēku. Atzīšos, ka man bija dienas, kuras izlaidu, nepasakoties nevienam un bija tādas, kad pateicos vairākiem. Reizēm nostrādāja iedvesma, reizēm situācija –pateicības ne vienmēr bija plānotas. Tāpat atzīšos, ka 28 pateicības izteikusi vēl neesmu. Bet zinu, ka to izdarīšu – pateikšu gan 28, gan 108, jo pateicības ar siltumu baro cilvēkus abās pusēs.

Anita Virbule 2018

Pielikumā pieminēšu fragmentu no Miča Alboma grāmatas “Otrdienas ar Moriju”, kura noteikti ir viena no vērtīgākajām grāmatām, ko esmu izlasījusi. Mičs apciemo savu seno, ar neārstējamu slimību sirgstošo pasniedzēju, kurš kādu dienu sarīko pats sev dzīvās bēres. Viņš iepriekš bija apmeklējis kāda sava kolēģa bēres un, pārnācis mājās, nomākts sacīja: “Kāds zaudējums, visi šie ļaudis teica tik brīnišķīgas lietas, un Ērvs to nedabūja dzirdēt.” Tādēļ “kādā aukstā svētdienas pēcpusdienā Morija mājās ieradās daži draugi un ģimenes locekļi, lai noturētu viņa paša dzīvās bēres. Visi teica runas un izrādīja cieņu vecajam profesoram. Daži raudāja. Daži smējās. (..) Morijs raudāja un smējās līdzi ar viņiem. Tajā dienā viņš pateica visus sirsnīgos vārdus, ko mēs nepaspējam pateikt tiem, kurus mīlam. Viņa dzīvās bēres bija saviļņojoši izdevušās. Vienīgi Morijs vēl nebija miris.”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s