Impulss

Tā. Labdien. Es gribu rakstīt. Daudz rakstīt. Varbūt ne katru dienu un visu laiku to darīt fiziski, bet pierakstīt tad, kad ir padevies impulss un rakstīt tad, kad vienkārši man ir brīva stunda un es tagad parakstīšu. Man reti, kad ir brīvas stundas. Bet tomēr, kad viņas ir – darbdienu vakari nav rakstīšanai. Es tur, darbā, nogurstu. Es te, vakarā, gribu atpūsties. Un man vajag. Un man patīk darbs, man patīk katru dienu uz turieni doties, lai arī celties, nu jau tumšos un aukstos rītos, vajag nedaudz piespiesties. Man patīk strādāt, rakstīt, atpūsties, satikt draugus un mīlēt ģimeni. Kāda ir perfektā formula?

Rakstīšana jau patiesība notiek visu laiku – tā ir tā vērošana, par ko iepriekš jau esmu stāstījusi. Tomēr skaidrs, ka bez fiziskas pirkstu palīdzības tai tomēr nav ne mazākā ieguvuma ārpus mana prāta un sarunām.

Man, lūdzu, katru dienu vienu impulsu tai brīdī, kad esmu brīva. Un apzinīga.

Paldies.

38488027_1779323895496429_278318416266264576_o.jpg

P.s. Nav noslēpums, ka repmūzika ir mana mīlestība. Pēdējo dienu laikā tajā ir divi apbrīnojami labi darbi paveikti. Viens ir sirds cilvēka Artūra Jenota jeb Ipstena Kūna reālā romantisma metaforu darbs “Zvēri” un otrs – apbrīnojami īsts un precīzs – Artura Skuteļa darbs “Kaķis baložu barā” no vēl topoša albuma.

Atver logus

Es vairs nespēju gulēt, kaut nogurums beidz mani nost. Gultā salstu, ilgi nevaru aizmigt, trauksme, nakts vidū pamodos viscauri sasvīdusi. No rīta mostos ar galvassāpēm. Mana gulta ir pārāk liela man vienai. Milzīgi lieli sapņi, daudz, piepildīti, redzu tur visus radiniekus, izdzīvoju visu, ko neesmu viņiem pateikusi, esmu vāja, kliedzu, raudu, redzu citus tuvus cilvēkus, vīriešus, aktīvas darbības. Redzu savu, pirms pāris gadiem aizgājušo omi, viņa dod man līdzi uz mājām ziedus, bet tie nav puķudobēs, kā vienmēr auguši, bet garās vāzēs viņas dārzā, un tur ir tādi melni ziedi, kā lakoti, kā gari putnu knābji. Nezinu, vai gribu tos ņemt līdzi.

“Viņa taču redzēja, kā es stundām sēžu un lūdzos. Viņa domāja, ka es lūdzos, lai dzīvotu, bet patiesībā es lūdzos, lai atlaistu. (..) Lūdzu, atlaid mani!”*

Slimoju visu nedēļu. Pati nezinu ar ko. Saaukstēšanās šķiet tikai kā aizsegs. Nav labi ne gulēt, ne negulēt, ne neēst, ne arī ēst, visādi ir slikti. Arī vīns ir slikti, arī zāles nelīdz.

Pamodos četros, tumsā, un vairs neaizmigu. Laiks skrēja uz priekšu pusstundās un sešos es atgriezu ūdenskrānu virs vannas. Gulēju tur divas stundas. Vakarā atkal jutos netīra.40441212_266141064023708_2552963607675535360_n

Bet man viss ir labi. Vakar ar Edgaru ilgi runājām par nāvi. Svarīga, interesanta un svētīga tēma mūžu mūžos.
Turpināt lasīt