Redzu, kā pamazām dzīst mans ķermenis. Redzu, kā man trūkst spēka darīt. Redzu, ka manas kājas joprojām nēsā vasaras brūnumu, tikai vasaras vairs nav ne pašā, ne dabā. Tu biji mana vasara? Mēs dejojām vienu vasaru? Cik bieži es atraidīju tavu lūgumu uz deju?
Tev vajadzēja ieskaidrot manam viduklim savas plaukstas. Sava ķermeņa siltumu Tev vajadzēja pierādīt manam. Savām acīm, nelūdzot atļauju, ļaut slīdēt pāri manu gurnu līnijām. Tu tur ieraudzīji tik daudz viļņu, kuros plūdi, straumes vadīts. Sajuti visus manus mūrus un redzēji tiem cauri.
Tu mani centies glābt, un glābi. Tu redzēji manu asarām noplūdušo seju, tu skūpstīji mani.
Pilnas pieraudātas glāzes. Es izvēlējos miegu par savu draugu.
Tu zināji, ka mana daba ir vērot cilvēkus, apkārtni un dabu. Tu piedāvāji pašai sevi ne tikai dzīvot un pārdzīvot, bet arī vērot. Vērošana ir pasaule. Tāpat kā mīlestība, tāpat kā mūzika. Mēs tur esam.
“Tu izvedi mani cauri vakaram, kuru pēc tam nepratām izstāstīt.
Aizvedi uz vietu, kur nekad nebiju bijusi.
Kur migla bija pārklājusi laukus un tumsa pamazām skaidrāk novilka robežu starp nāvi un mīlestību.
Tu aizvedi mani uz siltumnīcu, kurā es ieraudzīju savu dzīvību, visu vakaru klusējot un beigās pasakot “paldies”.
Mūsu dzīvība ir trausla, bet dzīve ir spēcīga.
Mana sirds tur iekšpusē atvērās un uzņēma sevī it visu, ko šis vakars mums deva.
Mūzika ir mīlestība.“
P.s. Es vienmēr atcerēšos, kā mēs smējāmies par kaķi, kurš bija pazudis un kuru sauca Aliņš.
uz jumta 