Reizēm palīdz pavisam vienkārši mazi teikumi. Atgādinājumi. Pirms nedēļas ar Rudīti runājām par ģimenēm, un par vientulību. Par to, ka cilvēkam reizēm ir raksturīgi vēlēties pretējo tam, kas viņam pieder. Un Rudīte, ar kuru draudzība ilgst jau desmit gadus, teica – tu agrāk vienmēr vēlējies būt viena. Un es atcerējos. Lai arī kā es šobrīd sapņotu par otra cilvēka silto azoti, es pati šo esmu izvēlējusies. Apzinos, ka neesmu pilnībā novērtējusi to, kas man bijis blakus. Un tagad šeit esmu viena pati. Bez tiem cilvēkiem, kuri ir bijuši (vai joprojām ir) mani draugi, paziņas. Bez tiem dažiem cilvēkiem, kuri bijuši man tuvāk kā es pati sev. Kuri ir bijuši manā dvēselē un aiz maniem mūriem. Bet nekas no tā visa nav pastāvīgs. Tāda esmu tikai es pati sev.
Man vienmēr šķita, ka es nedraudzējos ar savu sirdi, bet patiesībā tas vienmēr ir bijis prāts, ar kuru man ir bijušas grūtības atrast kopīgu valodu. Kāpēc tas man vienmēr jautā pēc kaut kā vairāk, kā man jau ir? Ilūzijas, kuras ir uzbūris prāts, nesaskaņojot tās ne ar sirdi, ne laiku, ne telpu, kurā dzīvoju.
Cik nesvarīga kļūst cilvēka personība, kad esi viņā iemīlējies? Kāpēc sirds aizslēdz iemīlēšanos, kad otra cilvēka personība ir skaistākā, kas jebkad bijusi tuvu klāt?
Kā „otrā pusē zāle vienmēr ir zaļāka”. Un tas ir spēcīgs apziņas stāvoklis, aptvert un saprast, ka tu dzīvo tieši tādā pasaulē, kādu pats esi radījis. Un ka tas, kam tu pievērs savu prātu, ir skaists tieši tajā brīdī, kurā tu šobrīd dzīvo. Zāle nav zaļāka otrā pusē. Tavā pusē zāle ir tieši tik zaļa, cik to izvēlies redzēt.
uz jumta 