Es guļu un nekustos. Manis nav. Manis varētu nebūt, jo esmu tukšums. Redzu sevi no malas, bez smaržas, bez dzīvības acīs un locekļos. Ķermenis sastindzis, smags, kā nokritis un palicis turpat, kur krita, vienā pozā, lai nekad vairs nepakustētos.
***
Vasara smaržo pēc viņa. Pēc pilnām saujām viņa siltā auguma. Pēc cieši piespiesta deguna viņa gludajai miesai, acīm ciet, lai stiprāk sajustu. Es izslēdzu redzi, kad baudu viņa miesu. Skatās pirkstu gali, skatās mana āda, kura redz tik daudz, kā būtu izvērta uz otru pusi. Viņš to glāsta un man sāp. Tik kaila nekad neesmu bijusi. Es nevaru nošķirt, kur beidzos es un kur sākas viņš. Neredzu to robežu, kas atdala mūsu augumus, mūsu miesas, neredzu, kur beidzas viņš un sākos es. Tu esi kādreiz juties tā, it kā tavs augums turpinātos?
Silta pasaule un visi mani vārdi.
Milzīgi karstajā maija saulē tu vēl pamanies izdzert mani sausu. Ūdens var līt aumaļām, bet tā nekad nebūs gana. Vienīgais, ko tu samitrini, ir mans klēpis. Un tad vēl vakara ēnā noguldi tajā savu galvu. Debesis ir gaišas un pilnas – mūsu ideju un valodas. Piespied mani klāt tam, kā tu nes savu pasauli.
uz jumta 