Redzes tauste

Es guļu un nekustos. Manis nav. Manis varētu nebūt, jo esmu tukšums. Redzu sevi no malas, bez smaržas, bez dzīvības acīs un locekļos. Ķermenis sastindzis, smags, kā nokritis un palicis turpat, kur krita, vienā pozā, lai nekad vairs nepakustētos.

***

Vasara smaržo pēc viņa. Pēc pilnām saujām viņa siltā auguma. Pēc cieši piespiesta deguna viņa gludajai miesai, acīm ciet, lai stiprāk sajustu. Es izslēdzu redzi, kad baudu viņa miesu. Skatās pirkstu gali, skatās mana āda, kura redz tik daudz, kā būtu izvērta uz otru pusi. Viņš to glāsta un man sāp. Tik kaila nekad neesmu bijusi. Es nevaru nošķirt, kur beidzos es un kur sākas viņš. Neredzu to robežu, kas atdala mūsu augumus, mūsu miesas, neredzu, kur beidzas viņš un sākos es. Tu esi kādreiz juties tā, it kā tavs augums turpinātos?

Silta pasaule un visi mani vārdi.

Milzīgi karstajā maija saulē tu vēl pamanies izdzert mani sausu. Ūdens var līt aumaļām, bet tā nekad nebūs gana. Vienīgais, ko tu samitrini, ir mans klēpis. Un tad vēl vakara ēnā noguldi tajā savu galvu. Debesis ir gaišas un pilnas – mūsu ideju un valodas. Piespied mani klāt tam, kā tu nes savu pasauli.

Ķermenis dzīvo vienu dzīvi, prāts citu un sirds vispār nav no šīs pasaules.

Kas es esmu tagad? Kas es biju pirms viņa? Vai es būšu pēc viņa? Kas es būtu, ja viņu nepazītu? Kurš no mums tad būtu labāks? No kurienes viņš nāk un kur es pēc viņa paliku? Neaizgāju. Paliku pamesta grāvī. No manis pazuda miesa. Ļaudis staigāja pāri, es mācījos nejust viņu smagās kājas. Viņš atnāca un aizgāja. Visu pats. Es paliku, izvārtījos tai grāvī melna, knapi nenoslīku. Ieraudzīju sevi ūdens atspulgā, pamazām iemācījos piecelties un izaugu no grāvja ārā. Taisniem drošiem ziediem. Viņš tos vēl nav redzējis.

Jautājumu mūžīgi vairāk kā atbilžu.

20190508_132951

Es to nevarēju iedomāties – ka tik ilgi viņu neredzēšu. Reiz kavēju katru tikšanos, ko bijām norunājuši un baidījos, ka kādu dienu viņš mani vairs negaidīs. Nu tas ir noticis. Vairs nekad un nekur negaida. Es viņu vairs neredzu, lai arī tik bieži, šķiet, redzu pavīdam viņa seju starp desmitiem un simtiem citu, kam ikdienā staigāju garām.

***

Un es kaut kā beidzot esmu ieraudzījusi to, ka arī viņi visi ir tikai cilvēki. Nevienas pārdabiskas būtnes. Neviena, kura vērtība un klātbūtne būtu nozīmīgāka par manu. Un tas palīdzēja izkāpt no dziļā grāvja, kurā gulēju, kamēr viņi visi stāvot pie grāvja malām lieliski izklaidējās, esot kopā un mani neredzot. Un tās bija milzīgas sāpēs. Kamēr stāvēju kopā ar viņiem, tad grāvi nemaz neredzēju, bet, kad tiku tur iegrūsta, tad pazudu. Manis nav. Nevajag.

 ***

Apzinoties, ka es redzu, es bieži atceros, ka viņa neredzēja, vairs neredzēja nekā. Viss izplūdis, blāvs. Pēdējās ievārījuma burkas, kuras saņēmu no viņas rokām, tika ledusskapī atrastas ar taustes palīdzību. Viņa esot apsvilinājusi acis, tīrot spilgti balto sniegu no mājas priekšpuses.

Ar katru gadu viņai arvien pasliktinājās redze, viņa vairs nevarēja lasīt, ko tik ļoti mīlēja darīt, nevarēja adīt, kas tik ļoti patika, jo arī pirksti kļuva arvien nejutīgāki. Savā mūža nogalē ome mēdza vairs neatpazīt atbraucējus, jo gandrīz vairs nekā neredzēja. Viņa taustījās pa virtuves virsmām, galdu, meklējot savu krūzi, cepumu šķīvi. Brilles vairs nemeklēja – tās vairs palīdzēt nespēja. Viņa pārdzīvoja, ka nespēj vairs mazbērnus palutināt ar kādu naudas banknoti, jo tās visas nu aizgāja par zālēm, kuras palīdzēja vecajai sievai nejust tik milzīgas sāpes, cik tās varēja būt. Pēdējais, ko atceros no būšanas ar omi, ir virtuves galds, pie kura divatā sēdējām un viņa pasniedzās pēc manām rokām. Acīs sāka kost sāļas, sāļas asaras. Es skatījos omes sejā, kas sen jau bija grumbām izvagota un pat nesapratu, vai viņa redz to, ka raudu. Vecais, salīkušais augums sēdēja man pretī un es zināju, ka nekad vairs nekas nebūs kā agrāk, kaut dzīvē viss iet uz apli.

***

Dzirdu, kā skan mani plakstiņi. Vaļā, ciet, vaļā, ciet, vaļā… Mazs klikšķis, acīm atveroties; tās nedaudz asaro. Pie skropstu saknēm krājas mirtums, ko cenšos ar pirkstu galiem noberzēt, tomēr pilnībā neizdodas. Nogurums – diendusa – slāpes – nogurums – prāta kustība.

Esmu skaista pat tad, kad tu mani neredzi.

 

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s