Starp palagu un segu

Visa vasara – viens taisns harmonijas nogrieznis. Cik ļoti es tur biju nostādīta, uz tā nogriežņa? Kuros punktos pieturējos, apstājos, atzīmēju sevi? Cik garus nogriežņa gabalus vienkārši slīdēju pa to uz priekšu? Tikai uz priekšu. Slīdēju, baudīju, dažbrīd attapos, ka ir pagātnes daļas, kuras vairs nevelkas līdzi. Vai arī nav jāvelk. Iztēlojoties nogriežņa līniju, katram notikumam ir sākuma un beigu punkts, tāpat katrai sajūtai, ko raisījis konkrēts notikums. Nevaru saprast, kurā brīdī mēs paši izvēlamies beigu punktus un kurā tie paliek uz līnijas paši.

***

Hemoglobīns. Meklēju internetā, kas ir hemoglobīns. Dakteris šodien pie asins nodošanas lika uzlikt pirkstu uz kādas ierīces pirksta gala izmērā un pieturēt. Blakus stāvošā, cita, lielāka, ierīce ar ekrānu pēc brīža nopīkstēja, kamēr dakteris mani turpināja izjautāt, un uzrādīja, ka mans hemoglobīna līmenis esot lielisks. Un tāpat ar asinīm – negribot daru visādi pāri savam organismam, bet tad man pienāk e-pasts ar pašas asiņu sastāvu un izrādās, ka tur viss ir perfektos ciparos. Viņš ar savu hemoglobīnu un savām asinīm gaidīja aiz manis rindā uz daktera kabinetu. Pēc tam mēs tikāmies asins nodošanas telpā. Es ar labo roku un viņš – kreiso, blakus. Pilnai romantikai vēl tikai pietrūka, lai maisiņi, kas lēnām pildījās mūsu asinīm, savās kustībās saskartos.

Turpināt lasīt