Visa vasara – viens taisns harmonijas nogrieznis. Cik ļoti es tur biju nostādīta, uz tā nogriežņa? Kuros punktos pieturējos, apstājos, atzīmēju sevi? Cik garus nogriežņa gabalus vienkārši slīdēju pa to uz priekšu? Tikai uz priekšu. Slīdēju, baudīju, dažbrīd attapos, ka ir pagātnes daļas, kuras vairs nevelkas līdzi. Vai arī nav jāvelk. Iztēlojoties nogriežņa līniju, katram notikumam ir sākuma un beigu punkts, tāpat katrai sajūtai, ko raisījis konkrēts notikums. Nevaru saprast, kurā brīdī mēs paši izvēlamies beigu punktus un kurā tie paliek uz līnijas paši.
***
Hemoglobīns. Meklēju internetā, kas ir hemoglobīns. Dakteris šodien pie asins nodošanas lika uzlikt pirkstu uz kādas ierīces pirksta gala izmērā un pieturēt. Blakus stāvošā, cita, lielāka, ierīce ar ekrānu pēc brīža nopīkstēja, kamēr dakteris mani turpināja izjautāt, un uzrādīja, ka mans hemoglobīna līmenis esot lielisks. Un tāpat ar asinīm – negribot daru visādi pāri savam organismam, bet tad man pienāk e-pasts ar pašas asiņu sastāvu un izrādās, ka tur viss ir perfektos ciparos. Viņš ar savu hemoglobīnu un savām asinīm gaidīja aiz manis rindā uz daktera kabinetu. Pēc tam mēs tikāmies asins nodošanas telpā. Es ar labo roku un viņš – kreiso, blakus. Pilnai romantikai vēl tikai pietrūka, lai maisiņi, kas lēnām pildījās mūsu asinīm, savās kustībās saskartos.
Vakarā dzērām tēju, pēc pulksten sešiem pamodušies platajā, izgulētajā dīvānā mūsu vienistabas dzīvoklī, galvu katrs uz savu pusi nolikuši, bet kājas dīvāna vidū savijuši kopā. Pirms snaudas pie plīts vārījām pudiņu saldajam vakarēdienam. Un mums reiba galvas.
Hemoglobīns, tātad, ir saistīts ar dzelzs līmeni asinīs un eritrocītu spēju nesarecēt. Tas ir tas, ko atceros, kad esmu nolikusi malā telefonu, aizvērdama interneta pārlūkprogrammu. “Tātad arī ar dzelzi un eritrocītiem mums viss ir kārtībā”, es viņam saku, “varam droši turpināt kā dzīvojuši”.
Kad esam iztukšojuši savas siltās krūzes, viņš atkal ķeras pie grāmatas. Kļuvis vai atkarīgs no tās. Vakardien sāka un jau pusi izlasījis. Paredzu, ka pēc ceturtā vāka aizvēršanās viņam varētu sākties lomkas. Jau kādas astoņdesmit piecas reizes sajūsmināts ir apgalvojis, cik interesanta, laba un precīza ir šī grāmata. Lasa man priekšā citātus, sūta tos draugiem. Izsaukumā nopūšas ik pēc laika, atkal atrodot kādu vērtīgu teikumu: “Pasvītroju vienu un tad jāpasvītro arī nākamais. Un lasu tālāk un arī teikums pēc tam ir pasvītrošanas vērts. Un nākamais arī!”.
Es gatavoju vakariņas. Brokoļi uz pannas draudzējas ar sēnēm, kartupeļiem un kokosriekstu pienu. Virtuve smaržo pēc timiāna un krāsnī ceptām bietēm. Viņš atraujas no grāmatas, lai, pieceldamies un atnākdams līdz virtuvei, ar plaukstām atrastu manus gurnus, pār manu plecu novērtējot vakariņu gatavības pakāpi.
Septiņos trīsdesmit vakarā sēžam uz palodzes un, sarkanvīna pildītam glāzēm skarot lūpas, vērojam, kā aiziet vasara.
***
Ik rītu mēs modāmies reizē, atrodot viens otra nomodu pieskārieniem, acīm vēl cietesot. Troksnis ārā, aiz pakešu logiem, klusums iekšā, starp palagu un segu. Tāds klusums, kurā auklējas viss maigums, kas mūžu krājies manī, viss siltums, kurš nebija atradis sev vietu, meklēdams nepiemērotās vietās un cilvēkos, reizēm muļķīga izmisuma vadīts. Tagad apaļš, gluds, noslēgts aplis, kuram augt, no iekšienes augt pilnam un tad vēl pilnākam. Augt ar atbalstu, mieru un harmoniju. Kad divi izveido apli, tad cieši jātur kopā plaukstas, jāsalīmē, lai neviens nekad no ārpuses nesarauj. Lai visas siltā ģimenes pasaule, no iekšpuses, tur kopā.
uz jumta 