Vientulība, vienatne, sirmi mati. Man ir sirmi mati. Es ļoti reti satieku savu ģimeni; dažu svētku dienu laikā satiku divreiz, mums visiem ir sirmi mati. Ģimene ir laimīga, vismaz to es tā nolasīju, jo mums nav ierasti runāt par eksistenciālām lietām. Tomēr ģimenei ir vislielākā nozīme, viss pamats, visa sakne. Ja ne konkrētajā laika posmā, tad mūža nogrieznī, visa cilvēka būtība balstās uz bērnībā piedzīvoto.
Lasot Benedikta Velsa “Vientulības galu” es domāju par to, kur un kā cilvēkā rodas vientulība. Cik vientuļš viņš ir, esot blakus citiem, cik – esot divatā ar sevi. Vientulība ir klātesoša, neatkarīgi no apstākļiem. Ja tikai viens, cits, cilvēks pasaulē spēj mūsos radīt drošības sajūtu, mēs nevaram būt dzīvi, jo otra cilvēka nekad nav vienmēr blakus. Viņš vienmēr aizies, vai pats savas vienatnes vadīts, vai tāpēc, ka aiziešana pienāk pilnīgi vienmēr.
Es nemēdzu domāt par aiziešanu, par nāvi gan. Es ļoti gribētu, lai cilvēki vairāk mācās nāvi. Tai ir vistiešākā paralēle ar dzīvi. Aiziešanai ir jābūt paredzētai, līdz ar to vārdiem vienmēr vajag būt pateiktiem. Siltajiem vārdiem, jo mums vienam otrā ir milzīga nozīme. Turpiniet lasīt
uz jumta 