Mazās pandēmijas piezīmes III

Labi, pietiks par sapņiem. Visapkārt ir spilgta realitāte, kura ļoti pamazām, bet sūta mūs iekšā kaut kādā garlaicības/izmisuma bezdibenī. Pandēmijas ierobežojumi kļūst arvien stingrāki. Tā, piemēram, tika pieņemts lēmums, kas liegs pastaigāties/uzturēties kopā ne vairāk kā diviem cilvēkiem vai ģimenei. Jebkur – uz ielas, veikalos, kafejnīcās, darba vietās un arī mājās.

Šķiet, ka vajadzēja šo pieņemt jau agrāk, tomēr netika paredzēs, ka ļoti lielam cilvēku skaitam pietrūkst saprāta apzināties, ka sociālā distancēšanās nozīmē, piemēram, nebraukt baros un masveidā atpūsties pie dabas.

Rīti joprojām ir nemainīgi agri, neatkarībā no tā, vai vajadzētu celties, vai ne. Katru dienu mostamies ne vēlāk par septiņiem un pamazām sākam rosīties. Sestdienas rītā atvēru acis 6:22, un, kad pēc nepilnas stundas sēdēju uz palodzes, dzerot tēju un gribot saldas brokastis, mēs ar K. acumirklī pieņēmām lēmumu saģērbties, kāpt Volvo, pa ceļam paķert saldumus un šaut iekšā kādā purvā vai mežā. Ap astoņiem, ar benzīntanka kafijām (kurām katru krūzīti izsniedz pārdevēja cimdos) rokās, atstājām auto stāvlaukumā pie Cenas tīreļa un devāmies tajā iekšā.

Mazās pandēmijas piezīmes II

Tēju rīti. Rīti vispār vismīļākie. Klusums, mošanās, iesākums. Nesteidzība un pilnīgs miers. Tas ir tas, ko izbaudu visvairāk, katru agru rītu, vien pusstundu pēc pamošanās, neskrienot uz darbu pilsētas otrā galā.

Pastkartītes. Ja agrāk tās rakstīju ar konkrētu ideju par saturu, tad tagad pastkartes ir tīra mīlestības sūtīšana. Iesāku rakstīt, nezinot, kā pabeigšu, bet ar skaidrību, ka tieši tagad, kad nedrīkst, ļoti, ļoti gribas satikt savus cilvēkus un vienkārši apskaut viņus. Nodot siltumu caur pieskārieniem un skatieniem. Pabūt blakus, parunāt vienkārši par to, kā mēs katrs jūtamies.

Ceturtdien es nepaliku mājās. Darbā tika apstiprāts pirms nedēļas paredzētais projekts, tādēļ, pirmo reizi šogad, devos uz darbu ar velo. Kolēģes nebiju redzējusi aptuveni divas nedēļas, un viņas, kā parasti, čupojās, galvas kopā sabāzušas. Kas tā tāda – divu metru distance? Labi, ka mani pienākumi ļāva palikt drošā attālumā no visām dāmām, tomēr vakars mājās atnāca ar nedaudz paaugstinātu temperatūru un minimālu klepu. Bet es griezu rasolu, kurš pa dienu manā prātā ienāca tik uzstājīgi, ka visi pārējie ēdieni palika kaut kur tālu prom plašumā*.

Mazās pandēmijas piezīmes I

Es nemēdzu lamāties, vismaz ne apzināti, un ja reizēm pasprūk kāda notikuša brīža ietvaros, tad momentā atvainojos, ka tā noticis. Šorīt atvainoties nebija kam, jo virtuvē biju viena, bet tāds sulīgs bļ** burtiski izsprāga no manas mutes brīdī, kad pārlejot beramo tēju krūzē caur sietiņu, tas iekrita krūzē ar kārtīgu žvunku, un nu visur bija šmuce un tējas biezumi. Tā nekad nebija gadījies, lai gan tēju dzeru aptuveni astoņpadsmit reižu dienā. Cik bieži ar mums gadās lietas, kuras vēl nekad nav notikušas?

Bet ne par to. Nu pāris naktis es atkal labi guļu, pusotru nedēļu – bez modinātāja un aptuveni astoņas stundas. Gaisma aiz loga, kas piepildījusi arī visu istabu, pamošanās procesu dara ļoti patīkamu, gribas celties, gatavot tēju un darīt dzīvi. Vienīgi nu jau vairāk kā nedēļu dzīvi nākas darīt četrās sienās. Esmu vesela, tomēr zinot manu vājo imūnsistēmu un jebkura cilvēka spēju pārnēsāt vīrusu, palieku mājās, cerībā, ka drīz varēšu apciemot savus vecākus (pats galvenais – Covidu neaizvest viņiem). Darba nav, jo kā teica mana kolēģe: “Eiropa tagad ir ciet”. Un arī kafejnīcas, ēstuves, bāri, kino, bibliotēkas – viss tiek aizslēgts, lai mēs mazāk vazātos apkārt. Tā nu es sēžu tepat – ar savām grāmatām, seriāliem, kladītēm, krustdūrieniem, pastkartītēm un cenšos ar tiem visiem to dzīvi panākt. Ir labi un būs vēl labāk – šī bedre parāda cilvēcei, cik tā aplami rīkojusies, liek mums atgriezties pie daudz svarīgām, vienkāršām lietām un apzināties pamatu nozīmību. Loģikas vīruss.