Mazās pandēmijas piezīmes I

Es nemēdzu lamāties, vismaz ne apzināti, un ja reizēm pasprūk kāda notikuša brīža ietvaros, tad momentā atvainojos, ka tā noticis. Šorīt atvainoties nebija kam, jo virtuvē biju viena, bet tāds sulīgs bļ** burtiski izsprāga no manas mutes brīdī, kad pārlejot beramo tēju krūzē caur sietiņu, tas iekrita krūzē ar kārtīgu žvunku, un nu visur bija šmuce un tējas biezumi. Tā nekad nebija gadījies, lai gan tēju dzeru aptuveni astoņpadsmit reižu dienā. Cik bieži ar mums gadās lietas, kuras vēl nekad nav notikušas?

Bet ne par to. Nu pāris naktis es atkal labi guļu, pusotru nedēļu – bez modinātāja un aptuveni astoņas stundas. Gaisma aiz loga, kas piepildījusi arī visu istabu, pamošanās procesu dara ļoti patīkamu, gribas celties, gatavot tēju un darīt dzīvi. Vienīgi nu jau vairāk kā nedēļu dzīvi nākas darīt četrās sienās. Esmu vesela, tomēr zinot manu vājo imūnsistēmu un jebkura cilvēka spēju pārnēsāt vīrusu, palieku mājās, cerībā, ka drīz varēšu apciemot savus vecākus (pats galvenais – Covidu neaizvest viņiem). Darba nav, jo kā teica mana kolēģe: “Eiropa tagad ir ciet”. Un arī kafejnīcas, ēstuves, bāri, kino, bibliotēkas – viss tiek aizslēgts, lai mēs mazāk vazātos apkārt. Tā nu es sēžu tepat – ar savām grāmatām, seriāliem, kladītēm, krustdūrieniem, pastkartītēm un cenšos ar tiem visiem to dzīvi panākt. Ir labi un būs vēl labāk – šī bedre parāda cilvēcei, cik tā aplami rīkojusies, liek mums atgriezties pie daudz svarīgām, vienkāršām lietām un apzināties pamatu nozīmību. Loģikas vīruss.

Bet turpinot par labo un par slikto miegu – tas bieži vien ir apliecinājums tam, cik droši vai nemierīgi jūtos par notikumiem sev apkārt un sevī. Pāris rītus atpakaļ, piemēram, pamodos ar atvainošanos savam vīrietim par to, ka slikti gulēju – nevarot aizmigt, es kļūstu fiziski ļoti haotiska un neapmierināta ar visiem apkārtējiem apstākļiem. Izrādījās, ka man vienkārši vajadzēja uzvilkt silto pidžamu, lai labāka komforta un, līdz ar to, drošības sajūta.

Bet vēl nakti iepriekš pamodos tās vidū un vairs nespēju aizmigt. Aizgāju pačurāt, padzēros ūdeni, atvēru logu, apgūlos atpakaļ gultā un pirmo reizi saprotu, ka man ir bail. Pirms pamošanās biju redzējusi sapni, kur divatā ar kādu tuvu cilvēku sēžu automašīnā, pavisam tumšā naktī un kādā tukšā stāvlaukumā. Par spīti apkārt valdošajam plašumam, vēl kāda automašīna stāv tieši blakus mūsējai un ap to aktīvi darbojas kāds melns, neatpazīstams tēls. Durvis manā automašīnas pusē, nez kāpēc, stāv vaļā, un mans blakussēdētājs ir pamatīgi nobijies no tā, kas notiek ārpusē. Tomēr, kad aizveru durvis, mēs abi par to pasmejies un jūtamies drošībā.

Bet es pamostos no šī sapņa un vairs nejūtos droši. Man gulēt vienā brīdī ir kļuvis karsti un neērti. Nakts klusumā es empātiski pieslēdzos tiem tuvajiem, kuriem nākas dzīvot pilnīgi vieniem, ieslodzītiem savos mājokļos; tiem vecajiem cilvēkiem, kuriem šis laiks jāpiedzīvo – kaut gan viņi ir īpaši spēcīgi, zinot, kam jau dzīvē izgājuši cauri. Tomēr es stipri ceru, ka viņiem katram kāds ir – kas aizbrauc apciemot un kas parūpējas. Un esmu mūžīgi pateicīga, ka mani vecāki ir viens otram.

3DLUTmobile_20200313_172118

Mēs izdzīvosim, vismaz daļa no mums, un pasaule tad būs citāda.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s