Mazās pandēmijas piezīmes II

Tēju rīti. Rīti vispār vismīļākie. Klusums, mošanās, iesākums. Nesteidzība un pilnīgs miers. Tas ir tas, ko izbaudu visvairāk, katru agru rītu, vien pusstundu pēc pamošanās, neskrienot uz darbu pilsētas otrā galā.

Pastkartītes. Ja agrāk tās rakstīju ar konkrētu ideju par saturu, tad tagad pastkartes ir tīra mīlestības sūtīšana. Iesāku rakstīt, nezinot, kā pabeigšu, bet ar skaidrību, ka tieši tagad, kad nedrīkst, ļoti, ļoti gribas satikt savus cilvēkus un vienkārši apskaut viņus. Nodot siltumu caur pieskārieniem un skatieniem. Pabūt blakus, parunāt vienkārši par to, kā mēs katrs jūtamies.

Ceturtdien es nepaliku mājās. Darbā tika apstiprāts pirms nedēļas paredzētais projekts, tādēļ, pirmo reizi šogad, devos uz darbu ar velo. Kolēģes nebiju redzējusi aptuveni divas nedēļas, un viņas, kā parasti, čupojās, galvas kopā sabāzušas. Kas tā tāda – divu metru distance? Labi, ka mani pienākumi ļāva palikt drošā attālumā no visām dāmām, tomēr vakars mājās atnāca ar nedaudz paaugstinātu temperatūru un minimālu klepu. Bet es griezu rasolu, kurš pa dienu manā prātā ienāca tik uzstājīgi, ka visi pārējie ēdieni palika kaut kur tālu prom plašumā*.

Pēdējās dienas daudz laika aiziet krustdūrienos, līdz ar to mazāk laika paliek lasīšanai, pagājušas pat tādas dienas, kad grāmatu neesmu atvērusi. Tomēr piektdien, saulei spīdot logā, apsēdos pie galda un atšķīru savu “Ūnu un Selindžeru”. Katru reizi, kad grāmatu lasu, sēžot pie galda, es atceros par savu omammu – viņa tā darīja – rokas pirkstus kopā sakabinājusi, atspiedusi pret galda virsmu un noliekusies pār grāmatu. Viņa lasīja ziemas vakaros, ilgi, līdz mēs, ciemos sabraukušie mazbērni, iemigām, pa vairākiem saguldīti izvelkamajos dīvānos un gultās.

IMG_20200327_184747pp
Runājot par miegu – tas katru vakaru mani sagrābj savā varā un tad cauru nakti rāda man neizprotamas filmas. Fantāzijas vai dokumentālās – visbiežāk nevaru saprast. Katra nakts ir tik piepildīta ar notikumiem, ka katra pamošanās ir kā atelpa. Un es atceros daļu notikumu, un es domāju. Kāpēc konkrētie cilvēki, kāpēc tieši tādi notikumi. Kurš beidzot izgudros sapņus ierakstāmo mašīnu?

Iepriekšējā naktī bijām aizgājuši ciemos, mēs divi, pie viņiem diviem. Šķiet, ka tā bija mana mūzikas skolas sola biedrene Eva (mūzikas skolu pabeidzu 2002.gadā – kāpēc Eva tagad bija manā sapnī?). Tad nu mēs bijām ciemos un četratā sēdējām viesistabā pie tukša galda, visi savos telefonos, klusumā. Līdz kādā brīdī es attapos, noliku telefonu, pacēlu galvu, paskatījos uz pārējiem un biju izbijusies – kāpēc mēs nesarunājamies? Kāpēc mums nav par ko parunāt?! Mēģināju vērt vaļā muti un iesākt kādu sarunu, tomēr man itin nekas nenāca prātā. Palūkojos uz tukšo galdu, pat krūžu vai glāžu uz tā nebija, bet mēs taču bijām ciemos! Sāku sevi iekšēji tirdīt – kāpēc mēs neko neatnesām? Kāpēc mums neienāca prātā, ka vajag ieiet veikalā un nopirkt cienastu? Kāpēc viņi mums nepiedāvāja tēju vai kafiju? Tukšs galds un vārdu tukšas mutes.

P.s. Ar manu veselību viss ir kārtībā, paldies.

*Citāts no Gustavo dziesmas E.V.I.T.A – “Visa bilde miglā tikai tu asumā, skaņa pazūd kaut kur tālu prom plašumā”.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s