Labi, pietiks par sapņiem. Visapkārt ir spilgta realitāte, kura ļoti pamazām, bet sūta mūs iekšā kaut kādā garlaicības/izmisuma bezdibenī. Pandēmijas ierobežojumi kļūst arvien stingrāki. Tā, piemēram, tika pieņemts lēmums, kas liegs pastaigāties/uzturēties kopā ne vairāk kā diviem cilvēkiem vai ģimenei. Jebkur – uz ielas, veikalos, kafejnīcās, darba vietās un arī mājās.
Šķiet, ka vajadzēja šo pieņemt jau agrāk, tomēr netika paredzēs, ka ļoti lielam cilvēku skaitam pietrūkst saprāta apzināties, ka sociālā distancēšanās nozīmē, piemēram, nebraukt baros un masveidā atpūsties pie dabas.
Rīti joprojām ir nemainīgi agri, neatkarībā no tā, vai vajadzētu celties, vai ne. Katru dienu mostamies ne vēlāk par septiņiem un pamazām sākam rosīties. Sestdienas rītā atvēru acis 6:22, un, kad pēc nepilnas stundas sēdēju uz palodzes, dzerot tēju un gribot saldas brokastis, mēs ar K. acumirklī pieņēmām lēmumu saģērbties, kāpt Volvo, pa ceļam paķert saldumus un šaut iekšā kādā purvā vai mežā. Ap astoņiem, ar benzīntanka kafijām (kurām katru krūzīti izsniedz pārdevēja cimdos) rokās, atstājām auto stāvlaukumā pie Cenas tīreļa un devāmies tajā iekšā.
Biju uzvilkusi pavasara mēteli, tāpēc nedaudz sala, par spīti cepurei, šallei un cimdiem. Tomēr purva dēļu laipa bija gluda, ļaujot solim būt raitam un saule viesmīlīgi spīdēja sejā, līdz ar to pavisam drīz aukstums iepalika arvien tālāk aiz muguras. Izstaigājām visu skaisto purvu, satiekot vien pāris cilvēku, kuri bijuši vēl agrāki putni kā mēs. Skatu tornis, kā izrādījās, apmeklētajiem bija slēgts, bet tas nemainīja to, ka dabas ainavas bija pietiekami apbrīnojamas arī no laipas skatu punkta.
Tuvojoties takas beigām, kas ir arī tās sākumpunkts, pretī sāka nākt arvien vairāk cilvēku. Ģimenēs, bariņos – bija modušies. Sapratām, ka desmit no rīta, tātad, ir pēdējais laiks, kad mums doties mājās un turpināt izolēties.
Mājupceļā gan vēl iegriezāmies pēc svaigām suši pusdienām – Duntes ielas Sky&More – un izmērīt temperatūru. Tā pagaidām ir man vienīgā zināmā vieta Rīga, kur katram ienācējam tiek mērīta ķermeņa t° – to dara divi laipni kungi apsargu tērpos un maskās. Veikalā ieeja ir atļauta vienīgi tad, ja t° nepārsniedz 37,4 grādus. Nostāstos dzirdēts, ka esot ļaudis, kuri, pamanot brīdinošās zīmes pie ieejas, apgriežas otrādi un dodas prom. Acīmredzot, uz citu veikalu, kur viņu potenciālo slimību neviens nepārbauda.
Šobrīd jau ir neparasti, ja, ieejot kādā sabiedriskā iestādē, pie ieejas nav redzams roku dezinfekcijas līdzeklis un arī vienreizējie cimdi. Ik pa laikam nākas redzēt/dzirdēt arī ko jaunu, situāciju papildinošu. Piemēram, pirms pāris dienām Rimi, kamēr izvēlējos sarkanvīna pudeli, skaļruņos atskanēja veikala darbinieces balss, kura aicināja nevienu neuzkavēties veikalā ilgāk kā vajadzīgs. Protams, ievērot distanci vienam no otra un arī pie pašapkalpošanās kasēm nestāvēt vairāk kā vienam cilvēkam. Izvēlēties sev vajadzīgos produktus un, pēc iespējas ātrāk, tīties prom. Man patika kādas dāmas (@Richulis) ieraksts tviterī – viņa pielīdzināja pārvietošanos pa pārtikas veikalu ar datorspēles spēlēšanu: “Visu laiku slapsties, lūri ap stūriem, izvairies no iedomātiem ienaidniekiem. Sajūtas apmēram kā Assasins Creed Unity”.
Vakar iedomājos par to, cik daļu būs šīm piezīmēm. Desmit? Trīsdesmit? Kurā brīdī tās pārstās būt tieši pandēmijas piezīmes? Vai varbūt tās būs pandēmijas ietvaros tik ilgi, ka kļūs vienkārši par dienasgrāmatu.
P.s. Tam bija jāparādās jau pirmajā Pandēmijas piezīmju ierakstā, bet piemirsu – K. jau sen gribēja nodzīt matus, savu frizūru, bet baidījās, kā tas izskatīsies, jo darba ietvaros gana bieži jādodas uz Saeimu un citām iestādēm vai institūcijām. Tad nu tagad viņš jau vairākas nedēļas staigā ar jaunu – Pandēmijas frizūru – mati ir prom!
uz jumta 