Mazās pandēmijas piezīmes V

Nē, nekas nemainās. Jā, dažbrīd šķiet, ka paliek arvien garlaicīgāk. Es pat nezinu, ko teikt, bet gribu pateikt. Jārokas kaut kur iekšā, jo prāts, par spīti ierobežotajam telpu un cilvēku lokam, neapstājas. Es reizēm iedomājos, kas notiktu ar manu iekšējo pasauli tad, ja es šajā laikā dzīvotu viena. Cik daudz vairāk sevis varētu atrast?

Uz mana galda stāv “Mēris”. Izdzerta piparmētru tēja tukšas krūzes veidolā un pusdzerta ūdens glāze. Ir pirmdienas vakars, tuvojas vienpadsmit. Aiz loga tumsa, pa atvērto logu iekšā nāk gaiss un ielas trokšņi. Satiksme uz Lāčplēša ielas, šķiet, neapstātos nekādos apstākļos. Bet mēs sapņojam aiz loga dzirdēt vien putnus un vēju. Un varbūt kādu traktoru retu reizi.

3DLUTmobile_20200419_211615pop

Turpināt lasīt

Mazās pandēmijas piezīmes IV

Ik pa laikam aizbraucu uz darbu. Tur visi strādā kā parasti un bariņā aiziet paēst pusdienas nelielajā virtuvē. Kāds stāsta, kāpēc netic vīrusa eksistencei. Es paveicu savas lietas un cenšos izvairīties no kolēģiem.

Kad darbs beidzies, K. man atbrauc pakaļ. Citu dienu braucu ar velo, bet vairs nekad ar sabiedrisko transportu. Braucam pa taisno mājās, dzeram tēju, neko prātīgu nedarām, pasūtām ēdienu vai pagatavojam paši. Vienu vakaru iepriecināja Satori lasījumi onlainā. Rakstnieki un tulkotāji, sapucējušies katrs savās mājās, ielējuši pa vīna glāzei, un lasa. Šķiet, tā man pat patīk labāk, nekā apmeklēt klātienes pasākumus. Klausoties sāku domāt par dienasgrāmatām. Kāpēc tik pievilcīgas mums ir citu pasaules?

Turpināt lasīt