Mazās pandēmijas piezīmes IV

Ik pa laikam aizbraucu uz darbu. Tur visi strādā kā parasti un bariņā aiziet paēst pusdienas nelielajā virtuvē. Kāds stāsta, kāpēc netic vīrusa eksistencei. Es paveicu savas lietas un cenšos izvairīties no kolēģiem.

Kad darbs beidzies, K. man atbrauc pakaļ. Citu dienu braucu ar velo, bet vairs nekad ar sabiedrisko transportu. Braucam pa taisno mājās, dzeram tēju, neko prātīgu nedarām, pasūtām ēdienu vai pagatavojam paši. Vienu vakaru iepriecināja Satori lasījumi onlainā. Rakstnieki un tulkotāji, sapucējušies katrs savās mājās, ielējuši pa vīna glāzei, un lasa. Šķiet, tā man pat patīk labāk, nekā apmeklēt klātienes pasākumus. Klausoties sāku domāt par dienasgrāmatām. Kāpēc tik pievilcīgas mums ir citu pasaules?


Kā ir jāizskatās dienasgrāmatai? Kā tai jābūt veidotai? Vai man vajag gari, smalki atstāstītas ikdienas gaitas no fizioloģiskā viedokļa vai arī tīri emocionālus pieredzējumus? Visādi jau var un vajadzētu, bet ko gribu es? Kāpēc man nepatīk (vai arī kāds manī ir iesējis, ka neviens neklausīsies) liekvārdība? Vai tas ir tas pats iemesls, kāpēc pamatā neciešu small talk un man skolas laikā tik labi padevās izvilkt tēzes no konkrēta teksta? Tāpēc, ka jēgpilnas un saturīgas sarunas ne tuvu nebija nozīmīga dzīves sastāvdaļa līdz pat ļoti vēlam vecumam? Jo biju radusi, ka tuvajiem nepatīk klausīties garās runās, tāpēc sakāmais jāsakoncentrē vienā teikumā?

Vienu dienu man radās idejas par youtube kanālu, kur lasīt savu mīļāko grāmatu fragmentus. Vai vienkārši skaistus fragmentus. Varbūt kādreiz savus.

Agris pirms dažām dienām piezvanīja, lai pastāstītu, kā noritēja telefonsaruna ar Tomu Treibergu radio raidījumam Kultūras Rondo. Teica, ka gāja švaki un, jautājumus, kuriem bija sagatavojis labākās atbildes, nemaz nesaņēma. Treibergs gan pēc tam mierinājis, ka tāpēc jau ir montāžas programmas un Agris neatbildētos jautājumus ierakstīja savā blogā. Tas viss par “LaLiGaBa” nominantiem. Vēl viņš pastāstīja, ka Anna iepriekšējā vakarā raudājusi, jo Agris pandēmijas dēļ nevarēšot būt blakus viņai bērniņa dzemdībās, kuras paredzētas jau pēc diviem mēnešiem. Viņš teicis, ka vēl nav vērts satraukties, vēl nevar zināt, kā būs. Bet es pēc sarunas domāju, nez, kā tas ir, kad mājās ir sieva, kura ik pa laikam vakaros raud.

Šajā nedēļas nogalē apritēs mēnesis, kopš Latvijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis un mēs sākām rīkoties, un uztraukties. Man šķiet, ka tas nav ilgs laika periods, tomēr sajūtu līmenī ar to ir jau diezgan aprasts. Šķiet, ka pat atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem palikušas kaut kur aiz muguras, jo par tām mēs domājam tikai nonākot situācijās, kas izmet ārpus ierastās rutīnas, tātad, ja arī pandēmija nu jau ir kļuvusi par rutīnu..

Un man ļoti patīk rakstīt! Es tagad rakstu un saprotu, ka vienkārši ļoti patīk. Bet vispār visvairāk es gribētu strādāt ar citu tekstiem, rediģēt. Tādu darbu es gribētu līdz sirmam vecumam un kamēr vien spētu lasīt.

3DLUTmobile_20200407_093910.jpeg
Vakar, otrdien, vēl aizvien nedaudz sāpēja kājās pēc svētdienas pārgājiena. Nē, 20 kilometri it kā nav nekas traks, tomēr, ja tos veic, ejot gar Amatu, kas ir kalnainākais krasts, kādu esmu pieredzējusi, tad kājas par to īpaši nepriecājās. Bet es gan priecīga, būt pie dabas ir laime, šajā nogalē iesim pa Smiltenes takām. Joprojām divatā, jo citādi šobrīd nav iespējams. Tādi mums tie Covid-19 ierobežošanas noteikumi.

Introverts un ekstraverts – šis ir periods, kad saprast, kas es patiesībā esmu. Kaut man šķiet tā būtība stāv daudz dziļāk aiz šiem definējumiem un tas nav tik elementāri, kā visus cilvēkus vienkārši atdalīt ar vienu sienu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s