Mazās vasaras elpošana

Trešdienas diena, pusdienlaiks, sēžu pie sava rakstāmgalda, uz tā salikusi rokas un neko nedaru. Attiecīgajos apstākļos es lieliski protu neko nedarīt — sēdēt, staigāt, vērot sienas, priekšmetus, to, kā aiz loga garām slīd mākoņi, elpo citas dzīvas būtnes un es pati, kā vējā kustas koku lapas, un nejust laiku.

Nākamceturtdien būs apaļi četri mēneši kopš mana pēdēja bloga ieraksta. Nākamceturtdien būs vēl kas, bet par to varbūt citreiz. Ir atvaļinājums, tāpēc varu te tā atļauties sēdēt un vērot sevi. Lai arī daudz lietu darāmas, es tik ļoti ļoti ilgojos pēc izkļūšanas no nepārtrauktā cikla, kas paredz agro skriešanu uz darbu un pārgurumu vakaros. Gribu vienkārši sēdēt ar pirkstiem uz klaviatūras taustiņiem. Gribu vienkārši lasīt, lasīt un lasīt — esmu sajūsmā par to sajūtu, par to milzīgo informācijas apjomu, ko tādējādi varu sevī uzņemt. Vakaros, pēc darba, es it kā varētu rakstīt. Tomēr tam vajadzīga absolūta vienatne. Tās man nav. Stundām un dienām būt tikai ar sevi, un tad noķert brīdi, kad no smadzenēm uz pirkstgaliem sāk gāzties ārā tas, ko vēlos pastāstīt citiem.

Vai mazā vasara (ar nedaudz mazajām vasaras piezīmēm, kuras ir tapušas, bet nepublicētas) šādi arī būs aizgājusi? Gandrīz nemanīta, beigusies, kamēr vēl gaidu tās sākumu?3DLUTmobile_20200619_225101.jpeg

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s