Septembris bez distances

Astotā septembra pēcpusdiena bija pilna lietus. Mēs riņķojām ap Ojāra Vācieša muzeju, meklējot vietu, kur novietot auto. Braucot otro apli lietus nedaudz mitējās un mēs nospriedām, ka ar vienu lietussargu diezgan droši varētu tik līdz muzeja durvīm. Mazā nometņu iela izrādījās laipna mūsu Volvo pagaidu uzņemšanai, kamēr lietus no jauna pieņēmās spēkā. Galu galā, pēc aptuveni piecu minūšu ilga gājiena es nonācu muzejā ar pilnībā izmirkušu labo plecu un līdz ceļiem peļķu nošķaidītām kājām.

Garderobē mūs sagaidīja Agris, Anna un Justīne. Mēnešiem ilgi nebijām viņus satikuši, ne reizes, kopš šaipus Annas ķermenim ir ieradusies Justīne. Kundze, muzeja vadītāja, redzot mūs visus apskaujamies, teica, ka pēc šādas bučošanās tagad visiem zālē būšot jāsēž kopā. Vēlāk, kad viņa to bija atgādinājusi vairākas reizes un pat tādēļ iekārtojusi mums krēslu stūrīti pašās zāles beigās, viņa to turpināja atkārtot arī citiem apmeklētajiem. Ievērojiet distanci, kundze nepagurusi teica, kaut muzeja zāle distancēm ir krietni par mazu un viņa pati, stumdīdamās, visiem ļaudīm bija pienākusi krietni par tuvu. Bet mēs sēdējām, parunājāmies, paklausījāmies dzeju un, kad izgājām ārā no muzeja, vairs nelija.
Tajā vakarā pirmo reizi ar roku aiz sava vārda uzrakstīju “Zvirbule”, reģistrējoties muzeja apmeklētāju sarakstā.

Dzirnavu iela, Rīga

No interjera dizaina studijām augstskolā atceros, ka cilvēks ir fizioloģiski iekārtots tā, lai viņa skatiens vienmēr vērstos gaismas un kustības virzienā.

Šobrīd es mācos ļaut sev beigt dzīties un nežēlot sevi. Ļaut sev darīt to, kas man jādara pēc savas būtības, pretēji tam, kas pamatā ļauj nopelnīt naudu un grauj mani kopā. Mācos atgūt pašpārliecinātību, savu ritmu, tikt galā ar bailēm un kompleksiem.

Mans darbs ir darīt to, ko es jūtu darām. Darām to, kas manis pašas acīs rada jēgu manai būšanai šai pasaulē.

Jūtu, kā ar katru gadu kļūstu tuvāka savai ģimenei. Sāku aptvert lietas, kuras līdz šim nebiju sapratusi. Dusmas iegūst loģisku veidolu, lai arī sāpes par aizgājušo pēdējo gadu dzīves smagumu nav dzēšamas. Lasu uz nieka divām A4 lapām uzmesto vecmāmiņas dzīves gājumu un sāpīgi aptveru, ka līdz šim manī bija tukšums šīs informācija vietā. Pāris sarunu attālumā reiz bijusi nozīmīgā, apbrīnojamā ģimenes vēsture, no abu vecāku dzimtām. Nu ir jāiztiek ar šīm pāris lapām, kuras pasaka tikai pašu minimumu, kaut citkārt tas būtu kārtīga romāna apjoms. Kas ir veidojis emocionālo distanci starp ģimenēm un paaudzēm? Viena vienīga vēlēšanās – kaut mēs prastu sarunāties. Ne tikai sazināties, bet runāt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s