Nepamanīju, ar kuru dienu pēkšņi sešos no rīta bija palicis tumšs. Drošivien kaut kur pa vidu tam laikam, kad baudīju bezmodinātāju rītus un laimi, ka neviens un nekas mani nerausta. Šonakt pamodos trijos, viscauri sasvīdusi, ir murgi, kuri turpina atkārtoties gadu no gada, arī, kad šķietami iestājies miers. Vairs neaizmigu, līdz piecos vīram zvanīja modinātājs – viņš cēlās, ģērbās, devās uz garāžu pēc velosipēda un brauca uz Ķīšezeru iegrimt agrajā ezera dzestrumā. Atgriezies teica, ka šis nu bijis pēdējais rīts, vairs nebraukšot, ir rudens. Kamēr viņš bija prom, es domāju par to, ka gribētu neskaitīt laiku. Nezināt, cik rāda pulkstenis, nezināt, cik man gadu, neizjust laika un spiedienu un uzliktos zīmogus.
Šobrīd lasu Kristīnes Ulbergas Kariete uz Santjago. Pēc nakts, kad viņa ir dzirdējusi kādu tēvu dziedam saviem bērniem dziesmu, viņa raksta: “Mātes dziedājums iztrenkā bērna bailes, bet tēva dziesma nosprauž likteni”. Tēvs (vai vectēvi) manā ģimenē nekad nav bijuši dziedātāji, tomēr mammas šūpuļdziesmas pavisam skaidri dzīvo manā atmiņā. Divstāvu gultā, kuras otrajā stāvā gulēja vecākais brālis un blakus – mazuļa gulta, kurā bija jaunākais. Mammīte sēdēja uz manas gultas malas un klusiņām dziedāja Uzsniga sniedziņš balts. Atminos, ka miega vietā manā iztēlē uzbūrās baisa aina, es žēloju Pelnrušķīti, jo tagad viņai būs jābrauc uz pili. Uz kādu aukstu, drēgnu, svešu, milzīgu ēku, prom no savām mājām. Varbūt tieši tā dziesma manī uz mūžu radīja antipātijas pret princešu dzīvi un visu citu, par ko sapņoja mazas (un lielas) meitenes. Un reizēm es nevarēju aizmigt, šķita, ka dzirdu, kā bruņinieka zirgs aulekšo manā virzienā, lai vestu mani prom. Tomēr brāļu Ziemeļu dziesmu ne reizes nevarēšu vairs noklausījusies bez asarām acīs, brīži kopā ar mammu ir paši svētākie.
***
Esmu ievērojusi, ka šajā, Matīsa ielas dzīvoklī, nesaglabājas smaržas. Te nejūt stundām dedzinātu sveču aromātu, arī ēdiena gatavošanas smaržas pagaist gana drīz. Es nejūtu, ka dzīvoklis kādreiz smaržotu pēc mums pašiem. Tagad sēžu un domāju, kā par to jūtos, jo smaržu atmiņām ir liela nozīme. Nezinu, kailajās ķieģeļu sienās, augstajos griestos viss izkūp? Smaržas atgriež atmiņas, un tās reizēm vajadzīgas, lai sasildītos.
Brīvdienas, kuras pavadītas mazpilsētā, liek velēties nekad vairs neatgriezties Rīgas mūros.
uz jumta 