Rudens ir atdzesējis visas mājas sienas. Varbūt tāpēc es tik daudz guļu. Jo zem biezās putu segas ir vienīgā vieta, kur nesalst manas rokas. Varbūt šobrīd es izguļu nākotni, varbūt jau drīz man ne tuvu nebūs tik daudz laika nodoties netraucētai un ilgstošai zemsegu pasaulei, kā tas ir šobrīd.
Istabas cilvēkam pēcpusdienā acīs iespīd saule. Istabas cilvēks dzer daudz ūdens, tomēr neplaukst. Procesam traucē sintēzes neesamība ar citiem cilvēkiem, kuri arī ir savās istabās.
Istabas cilvēks bieži skatās savos atspulgos. Skatās acīs, vēro savu seju, matus, ķermeņa izliekumu. Ne spogulī, tas ir pārāk tiešs un atklāts. Cilvēks skatās izslēgta datora ekrānā un istabas logu atspulgos, kad ārā jau satumsis. Redz sevi tv atspulgā, kad telpā ir vairāk gaismas kā ekrānā. Bet ārā gaismas ir pavisam maz, šis ir pats tumšākais laiks. Grūtākais – no pēdējā lapas līdz pirmajam sniegam. Cilvēks pie tā pieradis, izdzīvojot jau vairāk nekā trīsdesmit gadu; tomēr nekad visu šo posmu nav nācies pavadīt istabā.
Istabas cilvēkam ir pāris vēstuļu draugu. Viņi apmainās ar roku rakstītām un pastmarku palīdzību nosūtītām vēstulēm. Stāsta, kā jūtas, ko dara, ko atceras un kādu iztēlojas nākotni. Iztēlojas apskaušanos, glāžu saskandināšanu, ilgas sarunas un skatīšanos acīs. Šīs istabas cilvēks nekad neatceras, ko vēstulēs rakstījis – tās vienmēr ir vienreizējs darījums bez sevī paliekošām sekām – visas tiek aizsūtītas prom.
/no piezīmēm 13.10.2020.
publiska dienasgrāmata 