Ir pagājis mēnesis, kopš Cēsis ir mūsu mājas un gads, kopš pavisam viegli un nedaudz slepeni parakstījām dokumentu, lai kļūtu par vienu ģimeni. Mēs divi.
Es domāju – kāpēc mums tik ļoti patīk laika atskaites? Kāpēc mēs katru notikumu mērām pēc tā, cik ilgs laika posms ir pagājis no tā pirmās dienas? Ko īsti izsaka fakts, ka ir pavadīts vēl viens gads, kopš piedzimām, pabeidzām skolu, apprecējāmies, pārvācāmies? Tā taču nav jauna mērķa sasniegšana ik gadu, tā vienkārši ir eksistence tajā pašā stadijā, kas reiz pieņemta/noslēgta/paveikta. Un piedzimšana, pie tam, pat nemaz nav mūsu pašu veikums, tur visu varoņdarbu izdarījušas vienīgi mammas. Kāpēc kā galvenos sveic mūs, tikai retu reizi atceroties par mammām? Varam, lūdzu, veltīt krietni vairāk uzmanības un labus vārdus tieši viņām bērnu dzimšanas dienās?
Turpiniet lasīt
uz jumta 