Ir pagājis mēnesis, kopš Cēsis ir mūsu mājas un gads, kopš pavisam viegli un nedaudz slepeni parakstījām dokumentu, lai kļūtu par vienu ģimeni. Mēs divi.
Es domāju – kāpēc mums tik ļoti patīk laika atskaites? Kāpēc mēs katru notikumu mērām pēc tā, cik ilgs laika posms ir pagājis no tā pirmās dienas? Ko īsti izsaka fakts, ka ir pavadīts vēl viens gads, kopš piedzimām, pabeidzām skolu, apprecējāmies, pārvācāmies? Tā taču nav jauna mērķa sasniegšana ik gadu, tā vienkārši ir eksistence tajā pašā stadijā, kas reiz pieņemta/noslēgta/paveikta. Un piedzimšana, pie tam, pat nemaz nav mūsu pašu veikums, tur visu varoņdarbu izdarījušas vienīgi mammas. Kāpēc kā galvenos sveic mūs, tikai retu reizi atceroties par mammām? Varam, lūdzu, veltīt krietni vairāk uzmanības un labus vārdus tieši viņām bērnu dzimšanas dienās?
Nezinu, varbūt tieši tādēļ man nešķiet nozīmīga jebkuras gadadienas atzīmēšana – jo jautājumu man, kā vienmēr, ir vairāk, nekā atbilžu. Nenoliedzami, ka ir patīkami saņemt apsveikumus, dāvanas, sviecienus no mīļiem draugiem un arī paziņām, un forši, ka konkrēts laika posms ir pavadīts tā, ka to iespējams pašiem atzinīgi novērtēt. Bet vai tur ir vēl kas vairāk?
Svētdienas dienā esmu piesēdusies pie datora, lai pastrādātu, tomēr, ejot uz virtuvi pēc tējas, man ienāk prāta šī ieraksta pirmais teikums. Ir pagājis laiks kopš konkrētiem notikumiem, un šī vasara ir bijusi ļoti neparasta un bagātīga. Tūliņ būs rudens un gadalaikos gan man gadu vienmēr paticis mērīt. Katrā no tiem iekšējā pasaule veidojas citāda. Pēc pusotras nedēļas sākšu studēt. Patiesi neatceros, kā tas ir jādara, bet tam nav nozīmēs, jo noteikti, ka teju visi mani kursabiedri to vispār darīs tikai pirmo reizi mūžā.
Es mīlu valodu, tomēr esmu sapratusi, ka darbs ar reklāmas tekstiem un klientiem, kuriem tā ir otršķirīga, nedaudz grauj manu prieku ar tekstiem darboties. Tapēc ir jāmēģina kas jauns. Un tā arvien uz priekšu. Kad es atradīšu kaut ko, pie kā gribēšu pieturēties?
uz jumta 