Mazās pandēmijas piezīmes II

Tēju rīti. Rīti vispār vismīļākie. Klusums, mošanās, iesākums. Nesteidzība un pilnīgs miers. Tas ir tas, ko izbaudu visvairāk, katru agru rītu, vien pusstundu pēc pamošanās, neskrienot uz darbu pilsētas otrā galā.

Pastkartītes. Ja agrāk tās rakstīju ar konkrētu ideju par saturu, tad tagad pastkartes ir tīra mīlestības sūtīšana. Iesāku rakstīt, nezinot, kā pabeigšu, bet ar skaidrību, ka tieši tagad, kad nedrīkst, ļoti, ļoti gribas satikt savus cilvēkus un vienkārši apskaut viņus. Nodot siltumu caur pieskārieniem un skatieniem. Pabūt blakus, parunāt vienkārši par to, kā mēs katrs jūtamies.

Ceturtdien es nepaliku mājās. Darbā tika apstiprāts pirms nedēļas paredzētais projekts, tādēļ, pirmo reizi šogad, devos uz darbu ar velo. Kolēģes nebiju redzējusi aptuveni divas nedēļas, un viņas, kā parasti, čupojās, galvas kopā sabāzušas. Kas tā tāda – divu metru distance? Labi, ka mani pienākumi ļāva palikt drošā attālumā no visām dāmām, tomēr vakars mājās atnāca ar nedaudz paaugstinātu temperatūru un minimālu klepu. Bet es griezu rasolu, kurš pa dienu manā prātā ienāca tik uzstājīgi, ka visi pārējie ēdieni palika kaut kur tālu prom plašumā*.

Turpināt lasīt

Mazās pandēmijas piezīmes I

Es nemēdzu lamāties, vismaz ne apzināti, un ja reizēm pasprūk kāda notikuša brīža ietvaros, tad momentā atvainojos, ka tā noticis. Šorīt atvainoties nebija kam, jo virtuvē biju viena, bet tāds sulīgs bļ** burtiski izsprāga no manas mutes brīdī, kad pārlejot beramo tēju krūzē caur sietiņu, tas iekrita krūzē ar kārtīgu žvunku, un nu visur bija šmuce un tējas biezumi. Tā nekad nebija gadījies, lai gan tēju dzeru aptuveni astoņpadsmit reižu dienā. Cik bieži ar mums gadās lietas, kuras vēl nekad nav notikušas?

Bet ne par to. Nu pāris naktis es atkal labi guļu, pusotru nedēļu – bez modinātāja un aptuveni astoņas stundas. Gaisma aiz loga, kas piepildījusi arī visu istabu, pamošanās procesu dara ļoti patīkamu, gribas celties, gatavot tēju un darīt dzīvi. Vienīgi nu jau vairāk kā nedēļu dzīvi nākas darīt četrās sienās. Esmu vesela, tomēr zinot manu vājo imūnsistēmu un jebkura cilvēka spēju pārnēsāt vīrusu, palieku mājās, cerībā, ka drīz varēšu apciemot savus vecākus (pats galvenais – Covidu neaizvest viņiem). Darba nav, jo kā teica mana kolēģe: “Eiropa tagad ir ciet”. Un arī kafejnīcas, ēstuves, bāri, kino, bibliotēkas – viss tiek aizslēgts, lai mēs mazāk vazātos apkārt. Tā nu es sēžu tepat – ar savām grāmatām, seriāliem, kladītēm, krustdūrieniem, pastkartītēm un cenšos ar tiem visiem to dzīvi panākt. Ir labi un būs vēl labāk – šī bedre parāda cilvēcei, cik tā aplami rīkojusies, liek mums atgriezties pie daudz svarīgām, vienkāršām lietām un apzināties pamatu nozīmību. Loģikas vīruss. Turpināt lasīt

Dienas bez steigas

Vientulība, vienatne, sirmi mati. Man ir sirmi mati. Es ļoti reti satieku savu ģimeni; dažu svētku dienu laikā satiku divreiz, mums visiem ir sirmi mati. Ģimene ir laimīga, vismaz to es tā nolasīju, jo mums nav ierasti runāt par eksistenciālām lietām. Tomēr ģimenei ir vislielākā nozīme, viss pamats, visa sakne. Ja ne konkrētajā laika posmā, tad mūža nogrieznī, visa cilvēka būtība balstās uz bērnībā piedzīvoto.

Lasot Benedikta Velsa “Vientulības galu” es domāju par to, kur un kā cilvēkā rodas vientulība. Cik vientuļš viņš ir, esot blakus citiem, cik – esot divatā ar sevi. Vientulība ir klātesoša, neatkarīgi no apstākļiem. Ja tikai viens, cits, cilvēks pasaulē spēj mūsos radīt drošības sajūtu, mēs nevaram būt dzīvi, jo otra cilvēka nekad nav vienmēr blakus. Viņš vienmēr aizies, vai pats savas vienatnes vadīts, vai tāpēc, ka aiziešana pienāk pilnīgi vienmēr.

Es nemēdzu domāt par aiziešanu, par nāvi gan. Es ļoti gribētu, lai cilvēki vairāk mācās nāvi. Tai ir vistiešākā paralēle ar dzīvi. Aiziešanai ir jābūt paredzētai, līdz ar to vārdiem vienmēr vajag būt pateiktiem. Siltajiem vārdiem, jo mums vienam otrā ir milzīga nozīme. Turpināt lasīt

Starp palagu un segu

Visa vasara – viens taisns harmonijas nogrieznis. Cik ļoti es tur biju nostādīta, uz tā nogriežņa? Kuros punktos pieturējos, apstājos, atzīmēju sevi? Cik garus nogriežņa gabalus vienkārši slīdēju pa to uz priekšu? Tikai uz priekšu. Slīdēju, baudīju, dažbrīd attapos, ka ir pagātnes daļas, kuras vairs nevelkas līdzi. Vai arī nav jāvelk. Iztēlojoties nogriežņa līniju, katram notikumam ir sākuma un beigu punkts, tāpat katrai sajūtai, ko raisījis konkrēts notikums. Nevaru saprast, kurā brīdī mēs paši izvēlamies beigu punktus un kurā tie paliek uz līnijas paši.

***

Hemoglobīns. Meklēju internetā, kas ir hemoglobīns. Dakteris šodien pie asins nodošanas lika uzlikt pirkstu uz kādas ierīces pirksta gala izmērā un pieturēt. Blakus stāvošā, cita, lielāka, ierīce ar ekrānu pēc brīža nopīkstēja, kamēr dakteris mani turpināja izjautāt, un uzrādīja, ka mans hemoglobīna līmenis esot lielisks. Un tāpat ar asinīm – negribot daru visādi pāri savam organismam, bet tad man pienāk e-pasts ar pašas asiņu sastāvu un izrādās, ka tur viss ir perfektos ciparos. Viņš ar savu hemoglobīnu un savām asinīm gaidīja aiz manis rindā uz daktera kabinetu. Pēc tam mēs tikāmies asins nodošanas telpā. Es ar labo roku un viņš – kreiso, blakus. Pilnai romantikai vēl tikai pietrūka, lai maisiņi, kas lēnām pildījās mūsu asinīm, savās kustībās saskartos.

Turpināt lasīt

Redzes tauste

Es guļu un nekustos. Manis nav. Manis varētu nebūt, jo esmu tukšums. Redzu sevi no malas, bez smaržas, bez dzīvības acīs un locekļos. Ķermenis sastindzis, smags, kā nokritis un palicis turpat, kur krita, vienā pozā, lai nekad vairs nepakustētos.

***

Vasara smaržo pēc viņa. Pēc pilnām saujām viņa siltā auguma. Pēc cieši piespiesta deguna viņa gludajai miesai, acīm ciet, lai stiprāk sajustu. Es izslēdzu redzi, kad baudu viņa miesu. Skatās pirkstu gali, skatās mana āda, kura redz tik daudz, kā būtu izvērta uz otru pusi. Viņš to glāsta un man sāp. Tik kaila nekad neesmu bijusi. Es nevaru nošķirt, kur beidzos es un kur sākas viņš. Neredzu to robežu, kas atdala mūsu augumus, mūsu miesas, neredzu, kur beidzas viņš un sākos es. Tu esi kādreiz juties tā, it kā tavs augums turpinātos?

Silta pasaule un visi mani vārdi.

Milzīgi karstajā maija saulē tu vēl pamanies izdzert mani sausu. Ūdens var līt aumaļām, bet tā nekad nebūs gana. Vienīgais, ko tu samitrini, ir mans klēpis. Un tad vēl vakara ēnā noguldi tajā savu galvu. Debesis ir gaišas un pilnas – mūsu ideju un valodas. Piespied mani klāt tam, kā tu nes savu pasauli.

Turpināt lasīt

Apzināti zaļa zāle

Reizēm palīdz pavisam vienkārši mazi teikumi. Atgādinājumi. Pirms nedēļas ar Rudīti runājām par ģimenēm, un par vientulību. Par to, ka cilvēkam reizēm ir raksturīgi vēlēties pretējo tam, kas viņam pieder. Un Rudīte, ar kuru draudzība ilgst jau desmit gadus, teica – tu agrāk vienmēr vēlējies būt viena. Un es atcerējos. Lai arī kā es šobrīd sapņotu par otra cilvēka silto azoti, es pati šo esmu izvēlējusies. Apzinos, ka neesmu pilnībā novērtējusi to, kas man bijis blakus. Un tagad šeit esmu viena pati. Bez tiem cilvēkiem, kuri ir bijuši (vai joprojām ir) mani draugi, paziņas. Bez tiem dažiem cilvēkiem, kuri bijuši man tuvāk kā es pati sev. Kuri ir bijuši manā dvēselē un aiz maniem mūriem. Bet nekas no tā visa nav pastāvīgs. Tāda esmu tikai es pati sev.

Man vienmēr šķita, ka es nedraudzējos ar savu sirdi, bet patiesībā tas vienmēr ir bijis prāts, ar kuru man ir bijušas grūtības atrast kopīgu valodu. Kāpēc tas man vienmēr jautā pēc kaut kā vairāk, kā man jau ir? Ilūzijas, kuras ir uzbūris prāts, nesaskaņojot tās ne ar sirdi, ne laiku, ne telpu, kurā dzīvoju.

Cik nesvarīga kļūst cilvēka personība, kad esi viņā iemīlējies? Kāpēc sirds aizslēdz iemīlēšanos, kad otra cilvēka personība ir skaistākā, kas jebkad bijusi tuvu klāt?

Kā „otrā pusē zāle vienmēr ir zaļāka”. Un tas ir spēcīgs apziņas stāvoklis, aptvert un saprast, ka tu dzīvo tieši tādā pasaulē, kādu pats esi radījis. Un ka tas, kam tu pievērs savu prātu, ir skaists tieši tajā brīdī, kurā tu šobrīd dzīvo. Zāle nav zaļāka otrā pusē. Tavā pusē zāle ir tieši tik zaļa, cik to izvēlies redzēt.

Pāris brīži siltu atmiņu

Dažas naktis iepriekš sapnī redzēju savu omammu. Sirmu, bet veselu, koptu un laimīgu. Nākamajā dienā dzīvoklī izkāru baltas Ziemassvētku lampiņas un, kad ienāca prātā tās neizslēgt uz nakti, sapratu, ka arī tas man atgādina omammu. Kad skolas laikā Ziemassvētku brīvdienās vairākas dienas ciemojāmies pie omes un opapa Popes laukos, mēs, seši mazbērni vienā piegājienā, tad eglīti rotāja krāsainas, degošas lampiņas. Ome tās uz nakti neizslēdza un es joprojām atceros, cik ļoti silta sajūta tā bija – iemigt, pamosties nakts vidū un just, kā telpu piepilda nevis melna tumsa, bet silta gaisma.

Šodien mājupceļā, austiņās ieskanoties Skutelim, ar smaidu, es kaut ko atcerējos. Kā mēs viņu satikām sestajā tramvajā, iekāpuši tajā ar saviem velo VEF pieturā. Viņš brauca uz centru, vedot, šķiet, ukuleli, bija jau satumsis 4. maija vakars. Dienas otro pusi pirms tam bijām pavadījuši VEF Pilsētas svētkos. Kopīgi aizminušies uz tiem, sagaidījām un izbaudījām tavu uzstāšanos, pastaigājāmies, sēdējām uz trotuāra apmales, smēķējām, dzērām ūdeni. Sagaidījām Franco Franco priekšnesumu, satikām draugus, nosalām un tad visi kopā devāmies uz Teikas Ezīti pavakariņot un sasildīties. Tas bija gaišs, skaists un priecīgs vakars. Tā izskaņā tu, nenovērsdams savu skatienu no manām acīm, teici, ka nevēlies šovakar palikt viens un mēs kāpām uz saviem velo, lai dotos ceļā pie manis. Sala. Skrējāmies ar tramvaju un paspējām. Lecām tajā iekšā un pēc brīža kāda pazīstama, patīkama vīrieša balss mūs uzrunāja ar “Labvakar”. Tas bija Skutelis. “Nejaušas tikšanās ir patiesi īstas“, citējot viņu pašu.

IMG_20180504_174043_883oo

Reiz es par omammu pastāstīšu vairāk. Pēdējā laikā arvien biežāk redzu viņu savos sapņos un atmiņās.

Šeit

Nēsāju sevī ļoti daudz nikotīna. Tā dūmi un mana izelpa mijas ar ziemas salto gaisu. Es eju un eju un eju. Apstāties, apsēsties, paelpot savu ķermeni un iet atkal. Jenots mans šovasar teica, ka viņam patīkot nemetaforiskums manī. Ka es pasakot visu tieši tā, kā tas ir, radot ainu bez sarežģītiem un meklētiem vārdiem. Vārdus meklēt gan vajag un pēdēja laikā, man šķiet, es krietni daudz runāju metaforās.

Pa retai reizei, uzzinot, ka man nezināmi cilvēki lasa šo blogu, esmu silti pārsteigta. Vakar to pastāstīja Vita (paldies tev par sarunām). Un es teicu, ka šī ir impulsu vietne. Te es bieži nerediģēju, neveidoju apzinātu saturu. Vienkārši atstāju savu sajūtu un palaižu pasaulē. Varbūt atradīs savu vietu. Varbūt pati atradīšu savu, kaut meklēšanu esmu izslēgusi.

Mēs visi jūtam vienu un to pašu. Mums visiem sāp un mums visiem mēdz būt silti. Skaidrs, ka dažādi uz to reaģējam un dažādi izdzīvojam. Cerams, ka pārdzīvojam arī pāri. Atrodam sevi un mieru.

Manā ideālajā pasaulē cilvēki runātu. Tuviem cilvēkiem ir jārunā dziļi. Un cilvēki kļūst tuvi, dziļi runājot. Neizmetam viņus ārā.

47492753_512395145941626_753398235074134016_noo

Čē bārs naktī no 30.novembra uz 1.decembri; pēc Austras balvas pasniegšanas.

Mājas

Mājās kurinām kamīnu. Paēdām vakariņas, kuras pacentos sev iestāstīt, un izgāju pastaigā pa Ventspili. Neviena cilvēka, pilnīgs tukšums, klusums un koši spīd vien milzīgais pilsētas ģerbonis uz pilsētas Domes sienas. Man ejot garām, tika izdzēsta pēdējā gaisma tās kabinetos. Es visa melnā – zābaki, virsjaka, cimdi un cepure. Nogriezos uz Puškina ielu, kur pamanīju pirmo dzīvo būtni šajā tumšajā pilsētā – tālumā manam ceļam pāri lēnām pārskrēja melns kaķis. Pasmaidīju, ka mēs abi tādi melni šovakar. Turpināju ceļu un no tās pašas puses, kur spalvainis bija pazudis, parādījās cits – pavisam mazs kaķēns – mazu, slaidu astīti gaisā. Viņš maziem solīšiem skrēja pretējā virzienā kā pirmais, tieši gar manām kājām un – gluži melns.  Pazuda pirmajā krūmājā. Puškina ielas galā nogriezos pa labi – māju virzienā, tur bruģētā ietve bija sadalīta uz pusēm ar veloceļu. Ielas labajā pusē pamanīju pirmo cilvēku šai vakarā – tā bija sieviete, atspiedusies pret trīsstāvu mājas sienu smēķēdama baltā frotē halātā.

Turpināt lasīt

Viļņi

Redzu, kā pamazām dzīst mans ķermenis. Redzu, kā man trūkst spēka darīt. Redzu, ka manas kājas joprojām nēsā vasaras brūnumu, tikai vasaras vairs nav ne pašā, ne dabā. Tu biji mana vasara? Mēs dejojām vienu vasaru? Cik bieži es atraidīju tavu lūgumu uz deju?

Tev vajadzēja ieskaidrot manam viduklim savas plaukstas. Sava ķermeņa siltumu Tev vajadzēja pierādīt manam. Savām acīm, nelūdzot atļauju, ļaut slīdēt pāri manu gurnu līnijām. Tu tur ieraudzīji tik daudz viļņu, kuros plūdi, straumes vadīts. Sajuti visus manus mūrus un redzēji tiem cauri.

Tu mani centies glābt, un glābi. Tu redzēji manu asarām noplūdušo seju, tu skūpstīji mani.

Palette1541008064096red

Pilnas pieraudātas glāzes. Es izvēlējos miegu par savu draugu.

Tu zināji, ka mana daba ir vērot cilvēkus, apkārtni un dabu. Tu piedāvāji pašai sevi ne tikai dzīvot un pārdzīvot, bet arī vērot. Vērošana ir pasaule. Tāpat kā mīlestība, tāpat kā mūzika. Mēs tur esam.

Tu izvedi mani cauri vakaram, kuru pēc tam nepratām izstāstīt.
Aizvedi uz vietu, kur nekad nebiju bijusi.
Kur migla bija pārklājusi laukus un tumsa pamazām skaidrāk novilka robežu starp nāvi un mīlestību.
Tu aizvedi mani uz siltumnīcu, kurā es ieraudzīju savu dzīvību, visu vakaru klusējot un beigās pasakot “paldies”.
Mūsu dzīvība ir trausla, bet dzīve ir spēcīga.
Mana sirds tur iekšpusē atvērās un uzņēma sevī it visu, ko šis vakars mums deva.
Mūzika ir mīlestība.

Palette1541007899319red

P.s. Es vienmēr atcerēšos, kā mēs smējāmies par kaķi, kurš bija pazudis un kuru sauca Aliņš.